Rokas tā trīcēja, ka uz stieņa nevarēju kārtīgi nolikt

Kamēr sporta, tajā skaitā pauerliftinga, sabiedrība vēro neiepriecinošo Covid-19 situāciju un gaida skaidrus Valdības lēmumus par ierobežojumiem pēc 06. novembra, lai sekojoši spētu plānot sacensības, piedāvājam sarunu ar vienīgo dāmu – Eiropas čempionāta medaļnieci open grupā Ieviņu Liģeri.

Ieviņas Liģeres dzimtā puse ir Jaunpiebalga. Ar sportu viņa draudzējas jau kopš bērnības – patika gan kāpt kokos, gan dažādas aktīvas spēles spēlēt. Skolā ar labiem panākumiem piedalījās olimpiādēs un dažādos sporta pasākumos. Sports bija viņas mīļākā stunda. “Pieaugot, kad saproti, ka pa kokiem vairs nedzīvosies, jāsāk darīt kas cits. Vieglatlētika īsti neaizrāva, lai gan skolā tieši tur bija labi panākumi. Sāku iet uz svaru zāli,” par sevi saka Ieviņa.

– Pastāstiet savu stāstu, kā kļuvāt par spēka trīscīņas sportisti? Kuri jūsu kā sportistes karjerā bija “ziedu laiki”. Kādi ir jūsu augstākie sasniegumi? Pastāstiet par savu starptautisko sporta skatuves pieredzi, kā jums ir veicies? Jūs taču esat Latvijā vienīgā Eiropas medaļniece pauerliftingā open grupā!

Kad sāc kaut ko jaunu, kas man bija smagatlētika, saproti, ka neko nesaproti, un iet bezjēdzīgi kaut ko staipīt un raustīt nav vērts. Tajā laikā popularitāti guva draugiem.lv domubiedru grupas, meklēju informāciju tajās. Tā iepazinu savu toreizējo draugu, kas bija spēka trīscīņnieks, un līdz ar to, iepazinu arī šo sporta veidu, kas manu trenēšanos padarīja konkrētu un mērķtiecīgu.

Par saviem “ziedu laikiem” laikam varu saukt 2013. – 2016. gadus, kad pirmo reizi aizbraucām startēt ārpus Latvijas, uz Lietuvu. Tas man likās baigais notikums un tā tīri neplānoti kļuvu par absolūto čempioni spēka trīscīņā un izcīnīju vienu no saviem skaistākajiem kausiem. Otrs skaistākais bija Siguldā, Latvijas čempionātā, to ļoti gribēju izcīnīt.  Lietuvā pabiju vēlreiz, tad izcīnīju 2. vietu. Savās mājās esmu daudzkārtēja Latvijas čempione, rekordiste un sporta meistare spēka trīscīņā. Kad te jau šķiet, ka daudz ir izcīnīts, jāsāk mest skats uz kādiem lielākiem mačiem. Tā, 2015. gadā Čehijā, Pilzenē pirmo reizi norisinājās Eiropas čempionāts spēka trīscīņā bez ekipējuma, un mēs nospriedām, ka ir īstais brīdis mēģināt, un tas vainagojās ar 2. vietu. Arī 2016. gadā, tepat Tartu, biju Eiropas čempionātā spēka trīscīņā, tur jau konkurence bija man nepārspējama, un šajā gadā, lai arī labojot savus Latvijas rekordus, paliku 5. vietā. Ļoti interesanta un vērtīga pieredze.

– Kā jebkurā sportā, ja gribi cerēt uz sasniegumiem, jāievēro stingrs režīms – treniņi, uzturs, atpūta. Cik jums bija viegli vai grūti to ievērot, gatavojoties sacensībām?

Vispār, es pēc dabas esmu diezgan slinks cilvēks, cenšos neko lieku nedarīt, nekāda dižā režīma man nav bijis, tā nejauši viss pakārtojās sportam, jo tad sports bija prioritāte. Darbs, sports, mājas, treniņi 4 reizes nedēļā, citam īsti laika nebija un neko arī negribējās, tāpēc arī rezultāts bija. Grūtāki momenti bija, kad bija jānomet kāds lieks kilograms personīgā svara, lai tiktu zemākā svara kategorijā. Tad nācās arī panervozēt, jo komandas stratēģis bija ieplānojis, ka jābūt tieši šajā svara kategorijā, lai cīnītos par uzvarām arī komandu cīņā, ne tikai savu uzvaru.

– Varbūt ir bijuši kādi kuriozi, netipiskas situācijas, startējot sacensībās Latvijā, Eiropā? Vai nācies piedzīvot arī lampu drudzi?

Hmm, tādas kuriozās situācijas šobrīd nenāk prātā, gan jau, ka tādas ir bijušas. Vienīgi toreiz Eiropas čempionātā Čehijā, manā svara kategorijā bija viena no pasaulē spēcīgākajām sievietēm spēka trīscīņā nīderlandiete Ielja Strik, kura bija līderos arī tur. Sacensību gaitā bijām tikušas jau līdz vilkmei, es sāku ar 162,5 kg, viņa 175 kg, un abas, protams, pacēlām. Otrajā piegājienā man bija 170 kg, viņai 185 kg, es pacēlu, viņa nē, tas viņai bija liels šoks un pārsteigums. Trešajā piegājienā man bija jāceļ 175 kg, tikpat, cik viņa jau bija pacēlusi un ja Ielja nepaceltu arī trešo piegājienu, mums abām būtu pacelts vienāds svars, jo es pacēlu arī 175 kg. Tas nozīmētu, ka man kā vieglākajai pēc personīgā svara tiktu mazā zelta medaļa vilkmē, kas Ieljai kā pasaules rekordistei nebūtu pieļaujams. Bet viņa, protams, saņēmās un pacēla visu ko vajadzēja. Pēc vilkmes pienāca man klāt un pati iesmēja, ka bija nobijusies, tas tāds jautrāks gadījums, jo īsu brīdi bija iespējams neiespējamais.

Runājot par lampu drudzi, tāds visīstākais bija pirmajās sacensībās, tad gan rokas tā trīcēja, ka uz stieņa nevarēju kārtīgi nolikt. Tāds iekšējais lampu drudzis, kas ir pirms katra starta, jo iekšēji sev esmu nospraudusi mērķi un par katru cenu to gribu sasniegt, palīdz arī sakoncentrēties pirms smagajiem piegājieniem.

– Tagad turpināt trenēties savam priekam. Kāpēc tā? Kāpēc nepiedalāties sacensībās?

Jā, pirms dažiem gadiem liktenis mani atveda uz Rīgu, mainījās darbs, brīvais laiks un prioritātes, bija arī pa kādai traumai un sports mazliet tika atlikts malā. Tas gan neko nenozīmē, jo vēlme celt vairāk un labi izskatīties urda un dzen jau tāpat. Tagad to daru tādā amatieru režīmā, covid sērga arī iemet sprunguļus riteņos, bet tepat jau vien esmu un norakstīt sevi vēl nebūt netaisos!

– Varbūt nākotnē plānojat piedalīties veterānu mačos?

Jā, veterānu mači man ir plānā, jo tās rekordu ailes es vēl neesmu aizpildījusi!

– Ar ko, jūsuprāt, šis spēka sporta veids – spēka trīscīņa ir īpašs? Varbūt ir kādi padomi iesācējiem?

Spēka trīscīņa, atlētiskā vingrošana, smagatlētika, tas viss, kā bāzes vingrinājumi, pirmkārt, mērenās devās, uzlabo mūsu fiziskās darba spējas, jauniešiem palīdz uzlabot stāju, uzlabo figūru, ceļ pašapziņu, un tā ir tikai maza daļa no pozitīvā.

Iesācējiem iesaku iet un darīt, pamazām un neatlaidīgi, padarot šo sportu par daļiņu no savas dzīves, tad rezultāti paši atnāks nemanot.

– Spēka trīscīņa droši vien nav tikai sports – tas ir arī savstarpējs atbalsts, draudzība, kur visi ir savējie!

Jā, kā jau jebkurā domubiedru pulciņā vienmēr būsi savējais, mūsu sportā ir veselīga konkurence un atbalsts, arī draudzība. Esmu ļoti pateicīga un laimīga, ka esmu iepazinusi tik daudz superīgu cilvēku šajā nemaz ne tik lielajā sportistu saimē. Daudzi acu priekšā izauguši, liels prieks par viņiem.

– Kurš no spēka trīscīņas trim vingrinājumiem, jums ir bijis tehniski vissarežģītākais? Kurš pašai vislabāk patīk, padodas?

Tehniski, laikam jau spiešana guļus. Tur gan pēcpuse mēdz no sola atrauties, gan šķībi stieni spiežu. Pa šo laiku, mēģinu šos “paradumus” labot, mazliet izdodas.

Kad sāku redzami progresēt treniņos, vilkme bija pirmā, kur daudz varēju pacelt, tad patika vilkme. Kad darba svars jau sasniedza 160 kg, bija tik smagi, ka vairs nepatika. Tā, pa drusciņai, visu laiku vienmērīgi patīk pietupiens, arī, ja nav pārāk daudz jāceļ. Tas viss gan treniņos, sacensībās atkal patīk visi vingrinājumi!

– Kas, jūsuprāt, piesaista jaunus entuziastus spēka trīscīņai?

Man šķiet, ja cilvēks staigā uz svaru zāli bez kāda īpaša mērķa, nerunājot par lieliem bicepsiem un “sešpaku”, tad viņš ir mazāk motivēts censties vairāk. Sacensības un domubiedri, kurus tur satiek, liek augt un motivē arvien uzlabot savu sniegumu un neslinkot. Spēka trīscīņa ir ideāls sporta veids visiem, kas grib gan uzaudzēt muskuļus, gan spēku, ir demokrātiskāks kā bodibildings un, manuprāt, vienkāršāks, tātad, pa spēkam ikvienam.