Sasniedzu to, par ko jaunībā nespēju pat iedomāties!

Ierasts, ka sasniegumu sports iet roku rokā ar jaunību. Ne vienā vien sportā veterānu (senioru) vecums sākas jau 30 gados, tādējādi dodot mājienu, ka labāko rezultātu laiks jau aiz muguras. Pretstatā tam mūsu sporta veidā uzsākt sportot un augstus rezultātus iesējams sasniegt arī krietni vēlāk. 225 kg pietupienos, 250-255 kg vilkmē un 595-625 kg trīscīņas summā 67-72 kg svarā (67,5 un 75 kg kategorijas, kas bija spēkā līdz 2010. gadam), sasniedzot šos rezultātus ap un vairāk nekā 50 gadu vecumā, darīja bažīgu ikvienu tā laika jauno sportistu.

Jons Pauļuks – jēkabpilietis, spēka trīscīņas kluba Viesīte dibinātājs, vadītājs, treneris, daudzu sportistu mentors un iedvesmotājs, kā arī bagātīga medaļu klāsta īpašnieks. Ne tikai sportists, bet arī muzikants. “Man ir 75 gadi. Tagad 14 gadus esmu pensijā, dziedu korī un guļu mājās gultā zem medaļu sienas. Tās nav nopirktas, bet gan nopelnītas. Man ir 188 dažāda kaluma medaļas un vairāki desmiti kausu,” par sevi saka Jānis Pauļuks.

Lai gan īstais vārds spēka trīscīņas atlētam ir Jons, viņš aicina Latvijas pauerliftinga saimi saukt viņu par Jāni. “Jons ir lietuviešu izcelsmes vārds, bet es visu mūžu esmu dzīvojis Latvijā,” skaidro bijušais sportists.

Jānis spēka trīscīņai ir veltījis 22 gadus. Sportista gaitas viņš neuzsāka jaunībā, bet gan 45 gados. “Šajā vecumā man slimnīcā pierakstīja infarktu. Vecākā meita strādāja par ārstu. Viņa atnāca pie manis un teica: Fāter! S…i! Tev infarkts.”

Nogulējis laiciņu slimnīcā, bet, kad izrakstīts no slimnīcas, devies uz pauerliftinga klubu Jēkabpilī. Tas bija 1991. gads. “Infarkts bija tas, kas lika pārdomāt dzīvi un pievērsties sportam. Es sāku trenēties. Man uzlika 40 kilogramus uz svaru stieņa spiešanā guļus no sola, un nekas man nesanāca. Nevarēju paspiest. Bet dzīvē es tomēr sasniedzu to, par ko jaunībā nespēju pat iedomājies, proti, ka varēšu to izdarīt,” stāsta Jānis.

Viņš var lepoties ar daudziem sasniegumiem. Jānis startējis gan Eiropas, gan pasaules čempionātos un guvis godalgotas vietas. “Esmu izbraukājis teju visu pasauli – Spāniju, Franciju, Angliju, Beļģiju. Kur tik neesmu bijis! Un esmu bijis spēcīgākais visās vietās – dabīgi savā svara kategorijā un savā vecuma grupā. Pierādīju, kāds esmu. Jā, bija gan tāda reize sacensībās Čehijā, kad man neieskaitīja vienu no disciplīnām. Bija nullīte. Neieskaitīja nevienu piegājienu no trim. Kāpēc? Ļoti vienkārši – jo kājas nenoliku tā, kā vajag. Un tas ir jāredz trenerim!” saka Jānis.

Viņš uzsver, lai izcīnītu medaļas, ir jāiegulda ļoti smags darbs. Kad gājis uz treniņiem, neraudzījies uz to, vai ārā sniegs, vai lietus. “Gāju un darīju. Vienalga, lai kas būtu, es divas stundas pavadīju treniņā. Treniņa laikā pārcilāju vairākas tonnas. Es esmu to spējis izcīnīt, un esmu priecīgs par izcīnītajām medaļām, un to, ka varu gulēt zem tām,” uzsver Jānis.

Viņš uzskata, ka Latvijā kopumā interese par pauerliftingu pieaug: “Pēdējos gados interese ir pieaugusi, bet tas ir tikai pamatā uz vienu disciplīnu, uz stieņa spiešanu guļus. Trīscīņa, manuprāt, iet mazumā.”

Jānis ir arī starptautiski atzīts tiesnesis. “Mani reizēm arī aicina uz sacensībām Lietuvā, Polijā. Kur varu, tur aizbraucu, kur nevaru, tur nebraucu. Esmu tomēr seniors. 75 gadus vecs. Nevar vairs tā, kā agrāk,” atzīst Jānis.

Savulaik viņš desmit gadus veltījis pauerliftinga trenera darbam, un viņam kā trenerim bija svarīgi saviem audzēkņiem iemācīt pacietību un izturību. “Nekas nenāk uzreiz. Es pēc sevis zinu. Es 165 kilogramus no krūtīm uzspiedu pēc 15 darba gadiem! Nav tā, ka gribu un uzreiz tie kilogrami būs. Tas ir smags darbs un vēlreiz darbs. Es trenēju ne tikai puišus, bet arī meitenes, laikā kad, protams, pats biju aktīvs sportā. Atceros, ka astoņas manis trenētās meitenes aizbrauca uz sacensībām, un visas izcīnīja zelta medaļas. Avīzē bija rakstīts, ka tā ir “Zelta komanda”. Mani audzēkņi ir startējuši arī Eiropā, un guvuši godalgotas vietas. Man ir prieks, ka esmu to paveicis! Latvijā ir stipri cilvēki, un Latvija ir stipra! Latvija ir stiprākā pasaulē!” uzsver Jānis.