Spēcīgi sportisti vienmēr dod stimulu

Tatjana Špakova – veterāne, kura ar saviem rezultātiem Latvijas mērogā ir konkurētspējīga open grupā. Viņa ir ne tikai Latvijas veterānu medaļniece svara stieņa spiešanā guļus, bet arī bīda pauerliftingu savā pilsētā – Daugavpilī, kur tas nav tik populārs sporta veids.

Ar spēka sportu Tatjana nodarbojas sešus gadus. Pirms tam piecus gadus aizrāvās ar riteņbraukšanu. “Nodarbojos ar riteņbraukšanu, bet apmeklēju arī svaru zāli, un lēnām mani tas ieinteresēja arvien vairāk. Un tad jau domāju par sacenšanos. Pirms sešiem gadiem piedalījos savās pirmajās sacensībās, bet vairs neatceros, kur tās notika, jo pa šiem gadiem ir bijis tik daudz sacensību, kurās esmu piedalījusies,” saka Tatjana.

Viņai vajadzēja izvēlēties starp spēka sportu un riteņbraukšanu. Tatjana priekšroku deva spēka sportam, jo šis sporta veids, pēc viņas domām, tomēr ir mazāk traumatisks.

“Pirmais gads – tas bija tāds kā pārbaudījuma gads. Otrajā gadā jau veiksmīgi piedalījos Latvijas čempionātos. Vairākus gadus pēc kārtas biju arī čempione absolūtajā vērtējumā. Joprojām mans rekords svara kategorijā līdz 57 kilogramiem svaru stieņa spiešanā ir 77,5 kg.  Tas ir Latvijas rekords, kuru vēl neviens līdz šim nav pārspējis,” lepojas Tatjana.

Viņa ir piedalījusies arī Eiropas un Pasaules čempionātos, lai cīnītos par medaļām veterānu grupā, un ir stāvējusi uz goda pjedestāla.

Tatjanas treneris visu laikus ir bijis viņas vīrs – gan riteņbraukšanā, gan spēka sportā. Tatjana atzīst, ja treneris ir dzīvesbiedrs, tas prasa lielu pacietību un izturību. “No vīra nevar sagaidīt nekādus atvieglojumus sportā. Viņš ir maksimālists. Mums ir Daugavpils pauerliftinga klubs, un viņš ir treneris. Trenera autoritāte ir svarīga. Sportā izpildu visus viņa norādījumus. Treniņos ir tā – ja treneris pateica, sportists – izdarīja. Šajā Covid-19 laikā, sportošana nav nekur pazudusi. Mājas ir gan svaru stienis, gan hanteles. Braucu ar riteni, kas man ļoti patīk, veicu kardio treniņus. Ziemā mēs bieži vien gājām pārgājienos. Ārā dabā veicām izturības vingrinājumus. Gaidām, kad atvērs sporta zāles. Ļoti gribas uz zāli! Tā ir kā slimība! Atnāci uz zāli, un saslimi,” uzsver sportiste.

Viņa ir ļoti sailgojusies pēc sacensību atmosfēras. “Neviens nav tik ilgi redzēts! Sacensības – tā ir pieredze, tā ir interesanta satikšanās ar citiem sportistiem, var pajokoties. Šis sporta veids ir ļoti interesants – azarts, gaisotne, kas valda sacensību zālē! Gribas, lai sacensību dalībnieki ir spēcīgi, tad ir interesantāk sacensties. Rodas azarts. Ja pats esi ļoti labā fiziskā formā, bet kāds cits tajā brīdī ir sliktāks, nav dzinuļa parādīt sevi vēl labāk. Spēcīgi sportisti vienmēr dod stimulu. Pēdējās sacensībās, kurās piedalījos, notika pagājušā gada decembrī, un tās bija online sacensības. Tā arī ir izeja šajā laikā, jo sacensties sportistiem ir nepieciešams, citādi zūd interese,” uzskata Tatjana.

Daugavpilī ir noteikts loks cilvēku, kas nodarbojas ar spēka trīscīņu, un kuriem patīk šis sporta veids. “Mūsu pilsētā ir ļoti daudz iespēju trenēties ar citos sporta veidos, piemēram, hokejs, peldēšana. Katrs sportists ir atradis savu sporta veidu,” saka Tatjana.

Sešu gadu laikā Tatjana ir izcīnījusi veselu klēpi ar medaļām, ka ne saskaitīt. Tas pats attiecas uz kausiem. Visnozīmīgākās medaļas ir tās, kuras izcīnītas Eiropas un Pasaules čempionātos. Savukārt nozīmīgākais kauss izcīnīts pirms trim gadiem Latvijas čempionātā, kurā bija spēcīga konkurence.

Tatjanai svarīgs ir ne tikai savs rezultāts un sniegums sacensības, bet arī visas komandas. “Tad, kad pati startēju, komandas biedri zina, ka mani traucēt tajā mirklī nevajag, jo cenšos koncentrēties startam. Kad savs starts ir noslēgts, es pieslēdzos komandai. Komanda mums ir ļoti draudzīga. Esmu ļoti apmierināta, ka mūsu komandas biedri gatavojas ar tik lielu azartu, un vienmēr uzmundrina cits citu, viens par otru pārdzīvo. Es vienmēr uz sacensībās parūpējos par to, lai līdzi būtu lieks krekls, josta vai krīts, jo kāds uztraukumā noteikti kaut ko aizmirst paņemt. Vienmēr esmu ar visu nodrošinājusies. Mūsu komandā meiteņu pat ir vairāk nekā puišu – 15 meitenes un 11 puiši. Ne vienmēr uz sacensībām braucam visi, jo kāds strādā vai ir gūta trauma. Bet, ja arī nesanāk braukt līdzi, komandas biedri zvana pa telefonu, tā uzmundrinot tos, kas ir sacensībās, un, protams, seko līdzi, kā veicas citiem,” par prieku par savu komandu stāsta Tatjana.

Viņa atzīst, ka nav tāda sportista, kurš pirms sava starta nesatrauktos. Arī viņa. “Bet ir jācenšas noskaņoties un savākties. Kad esmu pie svaru stieņa, iztēlojos, ka apkārt valda silta, patīkama gaisotne, visapkārt ir draugi, un arī tiesnešus iztēlojos kā savus draugus, un izpildu vingrinājumu. Protams, katrs jau noskaņojas citādāk, pēc saviem ieskatiem. Lai noskaņotos, tas, protams, arī ir darbs ar sevi, jo savā startā jābūt pārliecinātam. Protams, gadās, ka kādreiz neieskata kādu piegājienu, bet tāpēc nevajag nolaist rokas! Tā ir cīņa, aizraušanās. Arī man ir bijis, ka neieskaita, kaut gan biju ļoti gatavojusies. Bet tad es izdarīju secinājumus, un turpināju sacensties. Savas kļūdas jāatzīst un jālabo,” pārliecināta Tatjana.