Spēka trīscīņā mani noteikti visvairāk motivēja sasniedzamie mērķi

Valda stereotips, ka spēka sporta veidu sportistiem bieži ikdienas nodarbe saistīta ar spēka un drošības struktūrām, arī trenera arodu. “Zinātņu doktors basketbolā un spēka sportā” – tā www.sportacentrs.com podkāstā ticis prezentēts koknesietis, komunikāciju zinātņu doktors Didzis Bērziņš, kurš dienišķo maizi pelna akadēmiskajā vidē, izglītojot studentus un veicot pētniecisko darbu.

Didzis šobrīd mazāk saistīts ar lekciju lasīšanu nekā iepriekš. Desmit gadu ilgumā tas bija viņa pamatdarbs Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē docenta statusā. Tā bijusi lieliska pieredze: strādāt ar tik daudziem, dažādiem studentiem. “Šobrīd lasu vienu vai divus brīvās izvēles kursus semestrī Latvijas Universitātē Claims Conference universitāšu partnerības ietvaros. Tā ir patīkama pārmaiņa, jo ļauj arī pašam šo procesu pilnvērtīgi apdomāt, nemitīgi uzlabot un arī izbaudīt. Turklāt šobrīd lasītais kurss balstās aktuālā pētniecībā. Tas šobrīd ir mans pamatdarbs, esmu vadošais pētnieks Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā un pēcdoktorantūras pētnieks Daugavpils Universitātē,” par sevi saka Didzis, kurš ir arī spēka trīscīņnieks un Latvijas rekordists.

Kopš bērnības Didzis ir ļoti daudz sportojis, turklāt dažādus sporta veidus. “Mēs visu brīvo laiku pavadījām skrienot: pēc kādas spēles noteikumiem, vai arī bez noteikumiem. Vakaros pārsvarā devos līdzi tēvam uz treniņiem sporta skolā. Tur skraidīju pa vidu pieaugušajiem, izmēģinot visu, ko redzēju: basketbolu, futbolu, volejbolu, galda tenisu. Interesanti, ka visus šos sporta veidus tādā puslīdz normālā amatieru līmenī uzspēlēju arī šobrīd. Izņemot volejbolu, to arī dažreiz spēlēju, bet ne normālā amatieru līmenī. Visnopietnāk un ilgstošāk spēlēju basketbolu, bet paralēli darīju arī daudz ko citu. Padsmitnieka gados no Preiļiem pārbraucām uz galvaspilsētu Rīgu. Tās bija lielas pārmaiņas. Bija deviņdesmito gadu vidus. Tas noteikti bija interesants, savdabīgs laiks. Toreiz mēs ar mammu un māsu bieži mainījām dzīvesvietu, tāpēc dažos posmos nokļūšana līdz treniņam prasīja vairāk par stundu, tie bija pārbraucieni ar vairākkārtīgu pārsēšanos lielā, nezināmā pilsētā. Tas bija diezgan traks laiks. Reiz vakarā pirms Ziemassvētkiem mūsu mājā iebruka kāds narkomāns. Kad centāmies izsaukt policiju, tie ieteica mammai pašai tikt galā ar mīļāko. Nereti skolasbiedri vai treniņu biedri nāca mājās bez naudas, pulksteņiem, dažreiz arī bez apģērba, apaviem. Trenēšanās bija pašsaprotama izvēle, ātra skriešana vai fizisks spēks dzīves kvalitāti uzlaboja būtiski,” stāsta Didzis.

 -) Kādas ir jūsu atmiņas par pirmajiem spēka treniņiem?

Pirmie regulārie svaru zāles apmeklējumi man bija basketbola treniņu ietvaros. Tam laikam, deviņdesmitajiem gadiem, tas bija netipiski, bet Valtera basketbola skolā fiziskajai sagatavotībai jau toreiz pievērsa lielu vērību. Dažādos laika periodos pa reizei nedēļā mums bija treniņi vieglatlētikas manēžā, baseinā un svaru zālē. Toreiz tas tiešām bija izņēmums. Mums ar nelielu draugu grupu īpaši iepatikās svari. Tie sākotnēji, protams, pārliecību audzēja krietni vairāk nekā muskuļus, bet arī tas mums derēja. Sākām meklēt treniņu iespējas. Nonācām leģendārā vietā, pagrabiņā pie Fēliksa Saikovska. Tur pulcējās tā laika Rīgas kultūrisma zieds. Pats saimnieks tolaik jau bija tuvu pensijas vecumam, bet uzturēja trenažieru zāli, deva padomus jaunajiem censoņiem, celofāna maisiņos tirgoja proteīnu uz svaru – cik nu kurš varēja samaksāt. Itin bieži pēc skolas un basketbola treniņa Sporta pilī braucu uz pagrabu Ausekļa ielā, pēc tam uz dzīvokli Pārdaugavā. Tolaik literatūras vēl praktiski nebija. Atceros, ka neskaitāmas reizes lasījām un pārlasījām to, kas bija: Aivara Visocka un Māra Šveiduka grāmatas. Šķiet, ka Visocka grāmatā bija minēta Fēliksa kūrētā trenažieru zāle: viens no Latvijas kultūrisma šūpuļiem vēl padomju gados. Tā bija tiešām interesanta pieredze, stingri iekšējie noteikumi, tradīcijas, mums neredzēta, cita pasaule. Vērojām labākos, ar padomiem gan pārsvarā dalījās tie, no kuriem to negaidījām un neprasījām. Kopš tā laika basketbols un spēka sports ir savstarpēji mijušies manā dzīvē. Protams, abus augstā līmenī apvienot ir neiespējami, līdz ar to tad, kad viens no tiem izvirzījās priekšplānā, otrs palika ēnā.

-) Kā iepazināties ar spēka trīscīņu? Kāpēc uzrunāja šis sporta veids?

2015. gadā aizstāvēju doktora disertāciju, ap 500 lappusēm teksta, kam jāiztur zinātniska kritika. Tas bija liels, gandrīz nepārtraukts darbs, paralēli tam arī liela slodze kā lektoram. Rakstot darbu, aptuveni pusgadu paliku bez regulāras fiziskas slodzes. Tas bija nebijis gadījums manā pieredzē. Nebiju iedomājies, ka bez sporta būs tik grūti. Pēc darba iesniegšanas biju krietni pieņēmies svarā. Skaidri apzinājos, ka aptuveni tikpat, cik izlaists, būs vajadzīgs, lai atgrieztos tādā basketbola spēles līmenī, lai varu to kaut nedaudz izbaudīt. Sapratu, ka spēka sports man tobrīd dos lielāku gandarījumu. Man bija liela motivācija atgriezties sev pieņemamā fiziskā kondīcijā un realizēt sevi sportā. Turklāt manī bija saglabājusies doma izmēģināt spēka trīscīņu. Pakāpjoties atpakaļ laikā, ap 2000. gadu mans tēvs pārcēlās uz dzīvi Koknesē, tad svaru zāle bija tikai tuvējā Aizkrauklē, vietējā kultūrisma entuziasta Aigara Rozenberga uzturēts pagrabiņš, ļoti līdzīgs tam, kādā biju trenējies Rīgā. Šajā pagrabā toreiz darbojās arī Jurijs Ivaņušins ar saviem audzēkņiem. Mani pārsteidza un interesēja viņu treniņu metodika, kas krietni atšķīrās no tā, ko darīja kultūristi. Biju pārsteigts, ka līdzīgus un pat krietni labākus rezultātus var sasniegt, trenējoties gandrīz pilnīgi citādi. Turklāt Aigara pagraba telpās bija dažādi žurnālu izgriezumi, intervijas, piemēram, ar Konstantīnu Konstantinovu. Zālē trenējās Aleksandrs Grigorjevs, viens no Jurija Ivaņušina audzēkņiem un spēcīgākajiem trīscīņas atlētiem tobrīd Eiropā. Pie sienām Latvijas Pauerliftinga federācijas rīkoto čempionātu sacensību protokoli. Ar tiem varēja salīdzināt savas iespējas. Tas viss noteikti mani iespaidoja, un kaut kur prātā bija palicis. Ja kāpt uz skatuves īsti nekad nebiju plānojis, jo tādu pārliecību par sava ķermeņa estētiku man neizdevās iegūt, tad iespēja pārbaudīt sevi vismaz kādās trīscīņas sacensībās bija ieintriģējusi. Pirmie mērķi, ko sev izvirzīju, bija nostartēt trīscīņas sacensības un izcīnīt medaļu Latvijas čempionātā. Tas izdevās jau pirmajos startos, un pēc tam raudzījos pēc jauniem, reāliem un piepildāmiem mērķiem.

-) Jūsu augstākie sasniegumi spēka trīscīņa?

Spilgtā atmiņā ir visi starti. Nopietni tiem gatavojos un diezgan precīzi atceros gan rezultātus, gan savas sajūtas. Mans pirmais mēģinājums bija Latvijas kausa posms Madonā 2015. gada sākumā. Līdz tam es biju gatavojies aptuveni 6 mēnešus, lēnām atgriežoties fiziskajā kondīcijā spēka treniņos, un, sakopojis to bagāžu, kas līdz tam bija iekrājusies sportojot. Atceros, ka pirmajās sacensībās man izdevās pietupties ar 210, uzspiest 145, un uzvilkt 260 kilogramus. Biju tiešām priecīgs par šādiem rādītājiem, amatieru līmeņa sportistam ar vienu vispārīgu sagatavošanās ciklu trīscīņas sacensībām tas bija labs rādītājs. 615 kilogramu summa kļuva par pirmo atskaiti, tālākais jau bija krietni specifiskāks un apjomīgāks spēka trīscīņas treniņdarbs. Tā paša gada nogalē sīvā un aizraujošā konkurencē Siguldā izcīnīju pirmo medaļu (sudrabu) Latvijas čempionātā. Viena no spilgtākajām epizodēm noteikti ir vēl pēc gada turpat Siguldā piedzīvotā uzvara Latvijas čempionātā savā svara kategorijā. Biju ieguldījis lielu darbu, tomēr sacensību pirmajos vingrinājumos no plānotā un, kā likās, reāli sasniedzamā, atpaliku par kādiem 40 kilogramiem un no pirmās vietas par aptuveni 20 kg. Arī vilkmes pirmie piegājieni bija smagi un, ja godīgi, uz zeltu arī pats vairs īsti necerēju, tomēr pēdējā vilkmes piegājienā izdevās pacelt plānoto un izcīnīt uzvaru. Gandarījums un prieks tiešām bija liels, pēdējais paceltais svars ļāva arī Kokneses vīru vienībai izcīnīt pirmo sudraba medaļu komandu ieskaitē.

-) Kurš spēka trīscīņas vingrinājums jums pašam vislabāk iet pie sirds?

Šķiet, ka sākotnēji treniņos vislielāko vērību veltīju pietupienam, jo to uzskatīju par savu vājāko disciplīnu. Tomēr ar laiku arvien skaidrāk kļuva tas, ka, salīdzinot ar konkurentiem, pietupiens ir labs, atpaliek spiešana, bet vilkme pārsvarā ļāva atgūt zaudēto vai atrauties. Domāju, ka tas pamatā fizioloģisku īpašību dēļ. Pēc viena mērķa sasniegšanas un izcīnītās uzvaras Latvijas čempionātā, sāku skatīties pēc jauniem mērķiem. Daudzkārt un rūpīgi pētot rezultātus, sapratu, ka mana tuvākā iespēja ir Latvijas rekords ekipētajā vilkmē. Nopietni sāku gatavoties tieši šim mērķim. Tā kā ar pierakstiem rakstveidā man bijušas dažādas likstas, iekārtoju sava veida treniņu dienasgrāmatu sociālajā medijā “Instagram”, kur ievietoju video no galvenajiem treniņiem un aprakstīju izdarīto. Tas tomēr mani iedvesmoja vairāk nekā rakstīšana kladē. Spēka trīscīņas sportisti noteikti zina, ka ekipētā trīscīņa prasa atšķirīgu pieeju un gatavošanos, daudz laika ekipējuma atrašanai un apgūšanai. Zinu, ka daudzi sportisti izmēģinājuši neskaitāmus tērpus, līdz atraduši derīgu. Mana izvēle gan situāciju vienkāršoja, jo koncentrējos tikai uz vienu kustību – vilkmi, tāpēc attiecīgi pakārtoju treniņus. Par laimi, man noderēja jau pirmais, no kādas Lielbritānijas sportistes nopirktais, mazlietots vilkmes tērps. Process bija ļoti interesants, aizraujošs, jāsaka brīžiem arī bezcerīgas pārdomas raisošs, jo pirmajos treniņos ekipējumā nevarēja pat īsti ieķerties stienī. Arī pirms sacensībām nebija ne mazākās nojausmas par to, ko varētu gaidīt no sacensībām un kā rezultātu ietekmēs svara mešana un kā darbosies tērps. No iegūtās informācijas zinu, ka sekmes ir ļoti dažādas. Bija aizdomas, ka manu fizisko īpašību dēļ tērps varētu dot būtiski pienesumu. Cik biju noskaidrojis, vilkmē tas palīdz tiem sportistiem, kam smagākā daļa ir kustības lejas fāzē. Precīzi to pārbaudīt grūti, bet rēķinu, ka ekipējums man ļāva uzvilkt par 20-30 kilogramiem vairāk, nekā varētu iespēt klasikā. Protams, tas nenozīmē, ka šie kilogrami nāk klāt automātiski, uzvelkot tērpu. Tas prasa laiku un darbu. Latvijas čempionāts ar ekipējumu Gulbenē izdevās lieliski, pacēlu visus trīs vilkmes piegājienus, otrajā no tiem par puskilogramu laboju iepriekšējo rekordu (331 kg), trešajā to uzlaboju līdz 340 kg, uzstādot Latvijas rekordu vilkmē ar ekipējumu svara kategorijā līdz 120 kilogramiem. Domāju, ka tas ir mans nozīmīgākais panākums spēka trīscīņā. Tādā veidā es noteikti agri vai vēlu būšu motivējis kādu cilvēku Latvijā pacelt vairāk par 340 kilogramiem.

-) Esat arī lielisks LČ organizators!

Sportistiem sacensības ir īpašs notikums. Daži startē retāk, citi biežāk, bet trīscīņas sacensībās man īpaši iepatikās gaisotne, kurā jūtams, ka, bez šaubām, sportisti sacenšas savā starpā un komandu ieskaitē, tomēr galvenā cīņa ir katram ar sevi, ar pašu uzstādītajiem mērķiem un iepriekš sasniegtajiem rezultātiem. Domāju, ka tieši tāpēc trīscīņas sportisti viens otru atbalsta, pārrunā savus līdzšinējos treniņprocesus, jauninājumus, izdošanās un neveiksmes, dalās ar pieredzi un padomiem, kā arī uz sacensību platformas kopīgi pārbauda aizvadītā treniņu posma efektivitāti. Tā ir tāda svētku sajūta, kur satiekas jau labi paziņas un draugi un novērtē, kā nu kuram pēdējā laikā klājies. Man liels prieks, ka mūsu, pirmo domubiedru, aktivitātēm apzināti vai neapzināti spēka trīscīņā sanāca ievilkt vairākus koknesiešus. Manu tuvāko draugu lokā bija daudz sportisku cilvēku, kas līdzās savam pamata sporta veidam nopietni trenējās arī svaru zālē. Mūsu aktivitātēs iesaistījās arī vairāki vietējās trenažieru zāles apmeklētāji. Visi kopā nu jau esam izcīnījuši daudzas medaļas, trīs pēdējos gadus komandu vērtējumā vīru komanda Latvijas čempionātos bijusi godalgoto trijniekā. Redzot tādu iesaisti, radās doma sarīkot kādas sacensības arī pie mums, Koknesē. Mūsu trīscīņnieku vidū bija arī Dāvis Kalniņš, Kokneses sporta centra direktors. Tas, protams, vienošanos un organizēšanu krietni atviegloja. Pateicoties Latvijas Pauerliftinga federācijas, Kokneses novada un sporta centra atbalstam, Koknesē līdz šim ir sarīkoti trīs Latvijas kausa posmi un divi Latvijas čempionāti spēka trīscīņā. Tāpat pie mums notikuši divi projekta “Latvijas spēcīgākās pilsētas” posmi, kuros koknesieši uzrādīja lieliskus rezultātus un izcīnīja uzvaras mazo pilsētu konkurencē. Domāju, ka pasākumu norises kvalitāte atkarīga no daudziem faktoriem, bet pamatā tā balstās iesaistīto ieinteresētībā un sadarbībā. Labi sarīkoti pasākumi dod gandarījumu to dalībniekiem, un tas savukārt noteikti rada gandarījumu arī rīkotājiem. Pašam bijis liels prieks startēt Koknesē. Lai gan parasti, kā vienam no smagākajiem sportistiem jāstartē beigās un, organizējot sacensības un komandu, ir uzkrājies nogurums, mājas sienas un atbalsts dod papildus iemeslu saņemties. Pirmajā rīkotajā Latvijas čempionātā Koknesē izdevās sasniegt savus labākos rezultātus: 280 kilogramus pietupienā, 175 kilogramus spiešanā un 320 kilogramus vilkmē. Man ir aizdomas, ka citos apstākļos katrā kustībā būtu pacēlis par dažiem kilogramiem mazāk. Atbalsts ļoti iedvesmoja, izdevās iegūt trešo vietu absolūtajā vērtējumā un nostāties uz pjedestāla kopā ar mūsu starptautiskā līmeņa trīscīņniekiem Māri Juzupu un Jāni Anšmitu. Pamazām nolēmu, ka spēka trīscīņas sacensībām mērķtiecīgi vairs negatavošos. Jaunus sportiskus mērķus uzstādīt bija grūti, domāju, ka iespējas un motivāciju turpmākam progresam biju jau praktiski izsmēlis. Turpmākais progress nozīmētu ieguldīt vēl vairāk laika un resursu, kā arī kļūt vēl smagākam.  Arī tas sāka kļūt apgrūtinoši. Tomēr arī tagad izmantoju iespējas novērtēt un pārbaudīt savu vispārējo sagatavotību, startēju Koknesē organizētajās sacensībās. Līdz ar to varu palepoties ar izcīnītām medaļām Latvijas čempionātos trīs dažādās svara kategorijās: absolūtajā svarā, līdz 120 kg un līdz 105 kilogramiem. Paplašināt šo sarakstu gan laikam būs pagrūti, bet, turpinot aktīvi nodarboties ar citām fiziskām aktivitātēm, es noteiktu jūtu spēka trīscīņas pozitīvo iespaidu.

-) Gatavojat Dārtu Bērziņu Eiropas čempionātam!

Kad mana paša lielie mērķi sāka zust, trenēties pieteicās mana tolaik sešpadsmitgadīgā māsa. Šobrīd gatavojamies gada nogalē paredzētajiem Eiropas čempionātiem, lai gan nezināmā ir daudz. Vispirms jau, vai sacensības varēs notikt. Bet domājam un trenējamies ar domu, ka iespēja būs. Dārtai piemīt sportā tik svarīgās īpašības: gribasspēks un neatlaidība, arī atbildīga attieksme pret treniņiem, ar to arī skaidrojami sasniegtie rezultāti. Es, protams, biju pārsteigts par viņas vēlmi trenēties, un sākotnēji nedomāju, ka tas būs ilgtermiņa projekts, tomēr Dārta trenējas ar lielu neatlaidību. Dīkstāvēs un arī veselības dēļ treniņos bija dažas pauzes, bet tas apņēmību nemazina. Šobrīd ir tā, ka Dārta ir arī mans dzinējspēks, kas liek pakustēties biežāk. Arī mana atbildība ir krietni lielāka, jo, domājot par saviem treniņiem, pret dažādām kļūdas iespējām varēju izturēties brīvāk.

-) Cik būtiska loma spēka trīscīņā ir trenerim?

Treneris visdrīzāk ir pozīcija, kas spēka sportā nepamatoti tiek novērtēta vismazāk. Man nav bijis pastāvīga trenera visu treniņu laiku. Esmu pateicīgs ļoti daudziem spēka sporta veidu treneriem, no kuriem man bijusi iespēja mācīties. Pirmkārt, Hermanim Plisko. Viņu satiku sporta klubā “Reaktors”, apmēram 18 gadu vecumā. Hermanis tolaik un arī vēlāk bija viens no vadošajiem kultūristiem Latvijā, bet iepriekš bija veiksmīgi nodarbojies arī ar spēka trīscīņu. Viņš deva ļoti daudz vērtīgu padomu, kuri mainīja manu izpratni par vispusīgu ķermeņa attīstību un ļāva būt diezgan labi sagatavotam trīscīņai jau tad, kad es tai pievērsos. Hermanis man skaidri lika saprast, ka bez pleciem un bicepsa ir jātrenē arī tie muskuļi, kurus pirmajā brīdī pamanīt grūtāk. Otrkārt, man noteikti jāpateicas ilggadējam Latvijas izlases galvenajam trenerim Jurijam Ivaņušinam. Kad sapratu, ka gribu izmēģināt spēkus trīscīņā, vērsos pie Jurija, un viņš man izveidoja pirmo treniņprogrammu, iepazīstināja ar pamatprincipiem un daudzām niansēm, atbildēja uz maniem jautājumiem un neliedza padomu arī tad, kad izlēmu mēģināt savu treniņprocesu organizēt pats. Bez Jurija zināšanām un pieredzes sākums nekādi nebūtu izdevies un līdz ar to nebūtu arī turpinājuma. Treškārt, noteikti paldies arī Divje Bhandari, pēc kura programmām arī kādu laiku vadījos, un kurš man deva vērtīgus padomus par dažādām izpildījuma tehniskajām niansēm un jaunākajām tendencēm trīscīņā un dzīvē kopumā. Iespējami dažādos veidos mēģināju paraudzīties uz treniņprocesu un iekļāvu daudzus derīgus padomus vai atziņas. Galu galā mērķis ir saplānot un izpildīt slodzi tā, lai tā dotu iespējami labāko rezultātu, ko tad pārbauda regulārās sacensībās. Es teiktu, ka aptuveni pusē sacensību man izdevās ietrāpīt diezgan labi, un pusē nesanāca. Domāju, galvenokārt, tāpēc, ka pārcentos ar slodzēm. Tipiski pēc veiksmīga starta sekoja nesekmīgs, jo pārcentos, likās, ka slodze jāpalielina un parasti pārcentos. Būtu bijis labi to saprast agrāk. Man vēl noteikti jāpiemin vēl viens treneris, ar spēka trīscīņu tieši nesaistīts – Vitālijs Umbraško, izcilā lodes grūdēja Jāņa Bojāra treneris, vēlāk daudzu basketbola komandu fiziskās sagatavotības treneris. Ar Vitāliju man bija izdevība sezonas ilgumā strādāt Līvānu basketbola komandā. Viņš ir izcils speciālists. Mēs, vairāki komandas biedri, burtiski spietojām ap viņu, centāmies uzzināt iespējami daudz un viņam arī patika stāstīt. Šobrīd saprotu, ka vairākas atziņas un idejas mūsu, spēlētāju, prātiem tolaik nebija saprotamas, jo tās bija krasā pretrunā vairākiem klišejiskiem un populāriem priekšstatiem par fiziskajiem treniņiem. Vēlāk, gatavojoties un, startējot trīscīņas sacensībās, daudz ko no Vitālija stāstītā izmantoju, īpaši domājot par slodžu plānošanu un atjaunošanos. Padomu nekad neatteica LPF vadītājs un treneris Andrejs Rožlapa vai viņa audzēkņi, pasaules līmeņa trīscīņnieki Mārtiņš Krūze, Māris Juzups un Jānis Anšmits. Cenšos izmantot katru iespēju uzzināt ko jaunu, vairākas lietas savos trīscīņas treniņos pamainīju arī pēc sarunām ar izcilo trīssoļlēcēju, koknesieti Māri Bružiku.

-) Jūsu domas par stereotipiem, kas valda saistībā ar spēka un arī cīņas sportu?

Cilvēki jau principā ir aizspriedumainas būtnes. Tur nu neko, un tas bez šaubām izpaužas arī sportā. Zinu, ka mainīt cilvēku pārliecību par jebko ir ļoti, ļoti sarežģīti. Tā liecina arī pētījumi, tāpēc dažkārt uzskatu, ka to nav vērts uzņemties. Jādara izvēlētais iespējami labi, tas visdrīzāk ir labākais veids, kā reāli pārveidot situāciju vai priekšstatus. Pie tāda principa cenšos pieturēties, lai gan tas izdodas ne vienmēr. Mani spēka trīscīņa aizrāva arī ar to, ka te ir salīdzinoši maz vietas interpretācijām, spekulācijām, vaininieku meklēšanai. Attiecības vienkāršas: tu, darbs un darbarīks. Saruna skarba: priekšā nolikts stienis un jāiet jāparāda, cik un kā esi plānojis un paveicis. Noblefot iespēju nav, kā vienā no iepriekšējām intervijām teica Dzintars Roga. Turklāt kad plānotais paveikts un pašam skaidrs, ka ir izdevies, arī kritiku klausīties daudz patīkamāk. Domāju, ka galvenie maldi, kas valda spēka sportā, ir par to, cik ātri vai lēni un kādā veidā ir sasniedzami rezultāti. To bez zinošu un pieredzējušu treneru palīdzības saprast ir grūti. Atceroties savus pirmsākumus un skatoties uz cilvēkiem, kas tagad sāk treniņus, tipiska tendence ir iesākt ar milzu slodzēm, kas noskatītas no čempioniem, norakstītas no kādām publikācijām, ar atsevišķām treniņ dienām mazām muskuļu grupām un vairākiem vingrinājumiem, kas, piemēram, mērķēti katrai tricepsa muskuļa galvai. Pēc tam ir pārtrenēšanās, nogurums, nevēlēšanās pat domāt par aktivitātēm. Pēc laika atkal atgriešanās pie treniņiem ar nedaudz koriģētu, bet gatavībai pilnīgi nepiemērotu programmu, kas, protams, nevar ilgt vairāk par pāris mēnešiem. Treniņu iesākumam vajadzētu vismaz nopietnu sarunu ar pieredzējušu treneri.

-) Jūsu ieteikumi, kā veiksmīgi aizvadīt treniņus tagad Covid-19 krīzes laikā, kad sporta zāles slēgtas?

Domāju, ka augstākā līmeņa sportistiem, īpaši tiem, kas gatavojas starptautiskām sacensībām, ir tikai viens variants: rast iespēju treniņiem ar nepieciešamo inventāru, jo tādā līmeni uzturēt sevi atbilstošā formā ar dažādiem palīgpasākumiem nav iespējams. Savukārt cilvēkiem, kas ar sportu nodarbojas savas fiziskās formas uzlabošanai un veselības stiprināšanai, galvenais būt fiziski aktīviem, izmantot iespējas, ko piedāvā apkārtējā vide, aktuālie gadalaiki un pieejamā infrastruktūra. Domāju, ka galvenais atrast sev pašam aizraujošu sportisku nodarbošanos. Ideāli, ja tās var būt vairākas un daudzveidīgas. Galvenais ir kustēt. Pie tāda principa šobrīd pieturos arī pats.

-) Kur un kā jūs pats smeļaties iedvesmu?

Grūti teikt. Ne vienmēr tā iedvesma nāk viegli. Dažreiz vienkārši jāpiespiež sevi darīt. Spēka trīscīņā mani noteikti visvairāk motivēja sasniedzamie mērķi. Man ir grūti nodarboties ar sportu, piemēram, lai uzturētu sevi funkcionējošā stāvoklī vai pie veselības. Man izdodas iedvesmoties, ja redzu mērķi, uz ko tiekties. Tāpēc dažreiz iedvesmojos tik ļoti, ka sāku biedēt apkārtējos. Nav jau tā, ka šos panākumus stādītu augstāk par visu citu, bet zinu, jo lielāka iedvesma, jo lielāka iespēja, ka nepametīšu un izpildīšu to, ko esmu apņēmies, tas ir, būšu aktīvi un dedzīgi sportojis un labi pavadījis laiku. Tas jau parasti arī ir galvenais rezultāts.

[Foto: Didzis kopā ar saviem sāncenšiem Māri Juzupu un Jāni Anšmitu.]