Aizmirsu paroli

E-pasts

Tomēr to trijnieku gribēju dabūt fizkultūrā…

25.08.2020

Īpaša vieta mūsu sporta veida popularizēšanā ir arodizglītības mācību iestādēm, tehnikumiem. Mācoties šajās skolās, salīdzinot ar vispārējās izglītības skolām, jauniešiem parasti ir vairāk brīvā laika – gan nedarbiem, gan darbiem – tātad arī sportam. Tālab ļoti lielu ieguldījumu devuši arodskolu sporta skolotāji, kuri, iemācot spēka sporta – svarcelšanas, svarbumbu sporta, pauerliftinga pamatus daudziem, spējuši arī atrast un ieinteresēt topošos sporta izcilniekus. Andris Siksnis Priekuļos, Juris Ozoliņš Apē, mūžībā aizsauktais Tālivaldis Ģēvele Mālpilī un citi.

Šoreiz uz sarunu par svarcelšanu, pauerliftingu un ne tikai aicinājām Kandavas Tehnikuma skolotāju Raimondu Egli.

Pastāstiet, Raimond, kā aizsākās Jūsu gaitas sportā, cik sen jau strādājāt Tehnikumā? Droši vien, ka pēc Fizkultūras Institūta beigšanas?

Vispār Fizkultūras Institūtu es beidzu neklātienē. 55 gadu vecumā, jau pirms tam strādāju. Pienāca laiki, kad skolotājam bija vajadzīga augstākā izglītība. Un tad nu iestājos Sporta Akadēmijā, manos laikos tas gan bija Fizkultūras Institūts. Man Mācību daļa saka: Atnes mums Institūta diplomu! Es viņiem – man jau nemaz nav. Viņi bija pārliecināti, ka esmu beidzis Sporta Akadēmiju.

PSRS laikos jau diplomu neprasīja?

Jā, tajos laikos, ja biji sporta meistars, tad varēji strādāt kā sporta skolotājs.

Un Jūs skolā strādājat no…?

Es sāku strādāt pēc armijas. Oficiāli sāku strādāt Tehnikumā 1974. gadā.

Tas ir 46 gadi. Un teicāt, ka sporta meistars varēja strādāt par skolotāju. Bijāt sporta meistars svarcelšanā?

Jā, kāds laiciņš ir. Un jā, svarcelšanā. Mana specializācija ir tieši klasiskā svarcelšana.

Kādi bija labākie rezultāti?

Startēju pusvidējā svarā. [līdz 75 kg] 120 kg raušanā un 152,5 kg grūšanā. Tajā gadā, kad izpildīju sporta meistaru, noņēma spiešanu stāvus. Bija tāds vingrinājums un tajā varēju 130 kg.

Tas bija pēc 1972. g Olimpiādes?

Iespaidīgi rezultāti. Vai kāds bija arī Latvijas rekords?

Nē. Tajā laikā bija ļoti spēcīgi svarcēlāji. Es izpildīju sporta meistaru un tikai ceturtais paliku savā svarā. Tikai ceturtais.

Tātad bija vai nu zemi normatīvi, vai liela konkurence?

Liela konkurence. Tolaik norisinājās Tautu Spartakiāde un mūsu spēcīgie Latvijas svarcēlāji izcīnīja 4. vietu starp 16 republikām. Tautu spartakiāde bija gluži kā Olimpiāde tikai starp 16 PSRS republikām. Tolaik startēja tādi svarcēlāji kā Majasins, Pumpuriņš, kuram piederēja pasaules rekords, Ivančenko, kurš pirmais pasaulē pacēla 500 kg svarcelšanas summā 82,5 kg kategorijā.

Vai paralēli svarcelšanai praktizējāt vēl kaut ko? Vai svaru bumbu sports bija populārāks nekā tagad?

Teiksim par tehnikumu spartakiādēm. Tur arī mēs kādu laiku startējām. Tur jau tā izturība vairāk. Teiksim, ja tev ir spēcīgi pirksti, pirkstu izturība, tad tu esi spēcīgs. Ja pirkstiņi netur to slodzi, tad neko nevari pacelt. Tātad tur ir izturība un vairāk viena muskuļu grupa. Un roku cīņā starp tehnikumiem arī startējām.

Pauerliftings un tā disciplīnas jau nāca vēlāk?

Jā, tie sporta veidi ir mainījušies. No sākuma bija klasiskā svarcelšana. Tur mēs bijām ļoti spēcīgi. Un tad speciālisti nomainīja uz trīscīņu [tehnikumu spartakiādēs]. Trīscīņa bija divus gadus un tad izdomāja, ka esot pārāk garas sacensības. Visi trīs veidi, tehnikumi daudz. Pēc tam izmeta ārā vilkmi. Palika spiešana un piesēdieni. Tad ienāca prātā, ka piesēdieni bojājot mugurkaulu, bojājot ķermeni, atstāja tikai spiešanu guļus. Un tā no Olimpiskā sporta veida palikusi tikai spiešana guļus.

Kopš kura gada notiek mači starp tehnikumiem? Tas bija arī padomju laikos?

Bija. Es pats sāku startēt starp tehnikumiem 1963. gadā, taču jau pirms tam Spartakiādes notika. Jau no 50.-to gadu beigām spartakiādes notika.

Kopš kura gada darbojas, AMI, kuri tagad organizē mačus dažādos sporta veidos starp a?

AMI nodibinājās 1990. gada 26.novembrī. Taču AMI darbojās atsevišķi un lauku tehnikumi atsevišķi. AMI pārņēma lauku tehnikumus un sporta kustība apvienojās 2005. gadā.

Pa šiem ilgajiem darba gadiem taču ir bijuši daudzi labi, perspektīvi audzēkņi. Kuri, jūsuprāt, būtu vērā ņemamākie, ievērojamākie?

Pirmkārt, Dainis Zāģeris – pasaulē spēcīgākais vīrs [Spēkavīru sporta Čempionu līgas kopvērtējuma uzvarētājs}, tad Reinis Kindzulis – viņš ir divkārtējais jaunatnes čempions, kamēr mācījās tehnikumā un arī pēc tam pasaules čempions un rekordists [Neatzītajās pauerliftinga federācijās]. Un pēc tam Māris Juzups un Kristaps Valdmanis.

Vai ir bijuši tādi, kuriem ir bijis talants un potenciāls, bet kas to nav izmantojuši?

Ir, daudzi tādi ir bijuši. Varētu minēt – Dzintars, otrs – Bruzinskis. Viņi svarcelšanā bez jebkādiem lieliem treniņiem taisīja I sporta klasi. Viņi pirmo reizi uztaisīja svarā līdz 56, tad līdz 60, tad līdz 67,5. kg. Pirmo gadu nostrādāja nopietni un pēc tam – nu tā – uz mačiem pagatavojās drusku un viss. Tā sacīt, dabas bērni. Viņa dēls, manuprāt, mēģināja spēkavīros amatieros startēt. Tad vēl Grasmanis tāds spēcīgs bija, bet arī nopietni netrenējās. Komandu vērtējumā, ja nekļūdos 1985. gadā, Tehnikuma izlase pārstāvēja Tukuma rajonu Jaunatnes spartakiādē un vinnēja gan Daugavu, gan arī Dinamo. [To laiku lielākās sporta biedrības] Tas bija tāds pārsteigums, jo vinnējām pa daudzām svaru kategorijām. Vinnējām smago galu, tāds Latiševs bija labs, tad līdz 60 un 67,5 kg dvīņubrāļi Jansoni izcīnīja trešās vietas. Tas tāds labākais sasniegums komandu vērtējumā svarcelšanā. Vēl pie labākajiem audzēkņiem jāmin liepājnieks Grēberis Andris. Sākuma vinnēja Latviju, pēc tam turpināja mācīties RPI [Tagad RTU].

Cik varētu būt audzēkņi, kuriem Jūs esat ielicis spēka sporta pamatus? Tūkstoši?

Daudz, ļoti daudz, diemžēl daudzi jau sākumā atnāk kādu mēnesi, un aiziet, jo liekas par smagu. Agrāk, kad Tehnikuma ziedu laikos bija vairāk audzēkņu – ap tūkstoti, tad audzēkņi nāca trenēties 4 dienas pat 3 grupas dienā un katrā pa 10-12 audzēkņi. Tad bija ļoti liela piekrišana. Praktiski nedēļā iznāca katram tikai 2 treniņi. Tas gan bija mācību gada sākumā. Pēc tam palika tikai 2 grupas, vēlāk pat viena. Un atšķīrās kaut kā pa gadiem. Ir kad atnāk un cītīgi notrenējas visus 4 gadus un ir tā saucamie tukšie gadi, kad praktiski pa gadu nepaliek neviens.

Vai tas nav saistīts ar to, ka tajā labajā gadā kursā ir kāds neformālais līderis, kurš velk līdzi pārējos?

Nezinu, domāju, ka nē. Kaut gan, neesmu izpētījis. Mums jau ir vairāki pirmie kursi un nevar būt tā, ka vienā kursā ir līderis, kurš ietekmē pārējos. Tas jāpēta speciālistiem, kāpēc kādā gadā dzimušie grib vai negrib ar sportu nodarboties.

Kas ir bijuši galvenie konkurenti starp arodskolām?

Priekuļi savā laikā, tad Saulaine bija un pēdējos gados Saldus bija. Jo viņi gatavo ugunsdzēsējus, un viņiem svari, neskaitot izturības treniņus, ir obligāti stundu programmā. Katru dienu. Plus, viņiem ir obligāti 3 reizes nedēļā vēl uz svaru zāli jāiet. Ja viņiem notiek treniņi divas reizes dienā, mēs nevaram ar Saldu konkurēt. Liels mīnuss ir tas, ka ļoti samazinās audzēkņu skaits. Vēl gadus atpakaļ bija 500 audzēkņi, tagad tikai 300 audzēkņi. Stipri mazāk. Un runājot par atlasi. Piemēram, pirmā kursā atnāk kādi 50 zēni. Viņiem ir pieejami ļoti daudz sporta veidi, kuri ir daudz vieglāki. Jo florbola vai basketbola vai volejbola bumbiņu paspēlēt ir daudz vieglāk, nekā svīst šeit, svaru zālē.

Vienmēr būs komandas strādātāji un tādi, kuri darbojas individuāli?

Protams un viņus jau rausta uz citiem sporta veidiem. Bija man tāds slaidāks zēns, labi, sportiski izskatījās, bet aizgāja uz volejbolu. Skolotāja pierunāja, lai iet tur un tā no svariem viņš aizgāja uz volejbolu. Viņam atsperīte normāla ir, pusgadu pie manis nostrādāja, sāka sevi parādīt un aiziet prom.

Vai šo aiziešanu neveicina iespēja sacensties, sevi parādīt?

Nē, sacensības jau daudz var uztaisīt. Lai arī Tehnikumi sacenšas spiešanā guļus, es puišus gatavoju spēka trīscīņā. Nevar jau vienas rokas vien kačāt, jauniešiem jāattīsta sevi vispusīgi.

Esat kristīgas pārliecības cilvēks….

Jā, divus termiņus biju pat Kandavas luterāņu draudzes priekšnieks.

Kā, jūsuprāt, ticība var ietekmēt rezultātus, treniņus? Vai tas var sportistu disciplinēt, vai viņš vairāk tic saviem spēkiem?

Ja es ticu Dievam, es daudz mierīgāk varu startēt sacensībās. Dievs ir mīlestības Dievs, es savu startu atdodu viņa rokās un viņš darīs labāko priekš manis. Kad beidzu svarus, es daudz galda tenisu esmu spēlējis. Un tieši tajās sacensībās es tā daru.

Kādi ir Jūsu vaļasprieki?

Vaļasprieks ir dārzkopība. Vairāk sāku pievērsties, kad daļēji aizgāju pensijā. Es strādāju dienesta viesnīcā, par skolotāju un treneri. Praktiski visa diena pagāja skolā. Es sāku septiņos un beidzu divpadsmitos, tāds dzelzs režīms. Un tā gadus četrdesmit. Aizgāju daļējā pensijā, palika tikai sports, galda teniss. Joprojām esmu skolā, tikai tagad esmu ārpusklases interešu izglītības skolotājs.

Kā pats sākāt sporta gaitas?

Tas bija 1961./62. gadā, kad sāku šeit mācīties. Šeit pat Kandavā, tikai tad Tehnikums bija augstāk – tur, kur tagad ir mākslas un mūzikas skola, blakus baznīcai. Svēru vien pāri par 40 kilogramiem, un fizkultūras skolotājs Rušlēvičs man ielika divnieku. Un viņš teica: Ja Tu gribi trijnieku [pirmā sekmīgā atzīme 5 baļļu sistēmā], Tev ir jāstartē, svari jāceļ komandas interesēs. Es aizbraucu uz Tehnikuma mačiem, tie toreiz notika Priekuļus, un biju pārliecinoši pēdējais. Tas mani tā aizskāra, ka sāku kā mācēju to dzelzi cilāt. Nākamajā gadā es jau vinnēju starp tehnikumiem. Tā – līdz ar nagiem, bet vinnēju, Un tā es turpināju. Kā saka, piespiedu kārtā sāku svarus cilāt.

Piespiedu kārtā, bet beigās izvērtās par darbu visam mūžam?

Jā, piespiedu kārtā. Tomēr to trijnieku gribēju dabūt fizkultūrā.

Ja it nemaz nebūtu talanta, tad diezin vai tikai ar darbu kļūtu par sporta meistaru.

Noteikti. Vēlāk pēc tam sporta meistars svaros Pēteris Josts, brīvprātīgo Sporta biedrības Vārpa par svarcelšanu atbildīgais vairākas reizes pārmeta, ka es nenopietni strādājis esmu. – Kāpēc Tu nevari strādāt tikai svaros? Jo es gribēju arī paskriet, man simtiņš tā diezgan labi gāja, galda tenisu spēlēju diezgan daudz.

Katrs grib to deķīti vilkt uz sevi…

Tu atstrādā nometnē, kas kādreiz bija 3 nedēļas! Tu tur smuki progresē, nākamajā gadā mēģini pielikt klāt daudz vairāk. Kāpēc Tu vasarā to dzelzi necilā? – tā Pēteris. Daudz skraidīju vasarā. Bet tomēr to meistaru uztaisīju, kaut varēju to izdarīt ātrāk. Bet neko vairāk. Jau sākumā, kad sāku braukt uz nometnēm man prasīja – kāds ir Tavs mērķis? Sporta meistars jāuztaisa. Daudzi saka – kāpēc tad Tu vairāk negribēji? Nezinu. Laikam sev noliku to robežu – sporta meistars, un to sasniedzu. It kā kaut kas cits arī jādara, ne tikai tie svari.

[Fotogrāfijā Raimonds Egle ar vienu no saviem talantīgākajiem skolniekiem Māri Juzupu]