Tonusu vienmēr vajag uzturēt, pat ja nesanāk tikt uz sporta zāli!

Medaļa Eiropas čempionātā, startējot ar ģipsi, gandrīz četri personīgie svari vilkmē, par saviem treniņiem, studijām un darbu stāsta Ivo Liepiņš.

Ivo Liepiņš sāka apmeklēt sporta zāli, kad viņam bija 15 gadi. Ventspilī atvēra svarcelšanas zāli par godu izcilajam svarcēlājam Viktoram Šcerbatiham, un tur pasniedza gan svarcelšanas, gan svaru bumbu celšanas nodarbības. “Mēs ar draugiem gribējām izmēģināt. Sākumā gājām uz svaru bumbu celšanu. Es trenējos, un man bija diezgan labi rezultāti. Pāris gadus darbojos ar svaru bumbām, un tad treneri no svarcelšanas man piedāvāja trenēties arī svarcelšanā, jo man bija arī labi spēka rādītāji dažādos spēka vingrinājumos. Pamēģināju svarcelšanu. Tā man patika, bet es uzskatu, ka tajā jāsāk trenēties no daudz jaunāka vecuma. Bet es sāku nodarboties ar svarcelšanu, kad man bija jau 18 gadi. Tas bija par vēlu šim konkrētajam sporta veidam. Turpināju svarcelšanu, un iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Viens no pasniedzējiem man piedāvāja piedalīties spēka trīscīņas sacensībās. Piedalījos, un man iepatikās sacensību atmosfēra. Sapratu, ka vairāk tomēr esmu piemērots spēka trīscīņai. Man tā padevās un pamazām sāku darboties spēka trīscīņā. Kamēr studēju, piedalījos paralēli svaru bumbu celšanas sacensībās un svarcelšanas sacensībās, bet spēka trīscīņā man bija labāki rezultāti un tāpēc beigās specializējos tieši uz spēka trīscīņu,” stāsta Ivo.

Viņš pats uzskata, ka spēka trīscīņā Latvijas līmenī viņam ir veicies labi. Savukārt starptautiskajās sacensībās ir pavisam cits līmenis. “Man ļoti patika tajās startēt, jo tā ir mana motivācija. Vienmēr esmu gribējis piedalīties Pasaules vai Eiropas čempionātā. Gribējās sacensties kopā ar labākajiem pasaulē. Tā kā esmu izlasē, tad esmu startējis Eiropas čempionātā junioriem, un tas man bija pirmais starptautiskais starts. Visinteresantākais ir tas, ka es uz tām aizbraucu ar ģipsi! Nedēļu pirms sacensībām es sev treniņā uzmetu svaru ripu uz kājas, un man bija traumēts īkšķis. Es nevarēju īsti nostāvēt, līdz ar to man uzlika visai kājai ģipsi, bet es tāpat braucu uz sacensībām, jo tas bija pēdējais gads junioru vecuma grupā un gribēju startēt. Nostartēju. Un vilkšanas disciplīnā, kura man vislabāk padodas, es izcīnīju sudraba medaļu, kā arī pacīnījos par zeltu un Eiropas junioru rekordu. [2016. g. Eiropas čempionāts klasiskajā spēka trīscīņā, Tartu, 165+100+235=500 kg 66 kg kategorijā – LPF] Pirms starta ģipsi noņēmām nost, un ar saldējuma kociņiem un līmlentu notinām man visus pirkstus, lai nekas nekustas. Knapi varēju kāju dabūt apavos iekšā. Izgāju uz starta vietu lēnām, lai izskatās, ka es varu normāli paiet. Bet esmu ļoti priecīgs, ka man izdevās nostartēt šajās sacensībās, jo gribējās cīnīties par medaļu,” atminas Ivo.

Vilkšanas disciplīnā Ivo ir vislabākie rezultāti. [280,5 kg 74 kg kategorijā 2019. g. LČ – LPF] “Tā man padodas vislabāk, bet vislabāk man patīk pietupieni. Adrenalīns visvairāk! Pirmā disciplīna ir pietupieni, un vienmēr ir stresiņš, jo vajag kārtīgi pacelt, lai var cīnīties tālāk. Pietupiens ir mazliet tāds bailīgāks, jo, piemēram, spiešanā guļus, ja nevari pacelt, atstāj stieni uz krūtīm un asistenti noceļ nost, savukārt vilkmē – ja nevari iztaisnoties līdz galam, noliec stieni atpakaļ uz grīdas. Pietupienos, ja paliec lejā, tad ir jācer, ka asistenti tevi varēs dabūt augšā, līdz ar to, veicot pietupienus sacensībās, vienmēr ir adrenalīns,” uzsver Ivo.

Ivo tāpat kā citi izlases sportisti arī tagad drīkst trenēties sporta zālē. “Parasti cenšamies darboties katrā savā laikā, lai nav satikšanās, drūzmēšanās. Trenējos gandrīz katru dienu. Ja no darba tieku ātrāk, tad treniņš ilgst 2 līdz 3 stundas, ja darbā esmu ilgāk – tad aptuveni stundu,” saka Ivo.

Viņš zina, ka trenēties vienatnē ir ļoti grūti. Arī tas, ka nenotiek sacensības, mazina motivāciju. Ivo dod padomu, ka treniņu organizēt mājās, lai tas dotu stimulu: “Domāju, ka var darīt tāpat kā tagad ir izdomāts mācībās – sazinās tiešsaistē, piemēram, Zoom platformās vai arī šādā veidā kopā ar draugiem uztaisa videočatu un taisa treniņus kopā. Tagad, kad es trenējos viens pats, zinu, cik daudz grūtāk ir sevi piespiest. Ja ir jāceļ smagāki svari, nav kas palīdz, nav kas paskatās. Vajadzētu vienmēr arī obligāti izvirzīt sev kādu mērķi – ko vēlas sasniegt, ja nav mērķa, tad motivācija ātri pazūd.  Jā, šobrīd nav viegli. Esmu runājis ar cilvēkiem, ar kuriem agrāk esmu trenējies kopā fitnesa klubā, liela daļa no šiem cilvēkiem neko nedara. Tajā pirmajā Covid vilnī, kad viss bija aizvērts, viņi izlaida to laiku, netrenējās, pēc tam atgriezties atpakaļ ir ļoti grūti. Pat, ja esi gadiem darbojies, bet izlaid mēnesi vai divus, pēc tam atsākt ir ļoti grūti, tāpēc jāmēģina vismaz mājās kaut ko darīt. Tie mani paziņas, kuri turpināja darīt kaut ko mājās, pēc tam arī atgriezās sporta zālē trenēties. Pētījumos ir pierādīts, ja divas nedēļas neko nedara, muskuļi jau sāk atrofēties. Tonusu vienmēr vajag uzturēt, pat ja nesanāk tikt uz zāli!” aicina Ivo.

            Viņš ir veidojis izglītojošus postus sociālajās platformās tādā veidā izglītojot citus un veidojot sev video arhīvu. “Biju savācis informāciju no zinātniskiem pētījumiem. Mēģināju iziet cauri visām lielajām muskuļu grupām un apskatīt, kā muskuļi darbojas, kā arī pielikt klāt video, proti, kādus vingrinājumus, kuri būtu efektīvi. Kad es tam izgāju cauri, tad uzzināju daudz tādas lietas, kuras studējot Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, neviens nebija stāstījis. Piemēram, par pietupieniem ir interesantas nianses. Daudzi cilvēki, kuriem ir problēmas ar ceļu saitēm, baidās taisīt pietupienus, jo it kā var satraumēties vēl vairāk. Bet pētījumos ir pierādīts, ka tieši izpildot dziļos pietupienus, patiešām iesēžoties ļoti dziļi, uz locītavu būs lielāka slodze nekā taisot puspietupienus, bet uz saitēm tā slodze nebūs vairs tik liela. Bija ieteikts, ka cilvēkiem, kuriem ir bijušas saišu problēmas, turpināt izpildīt pietupienus, vienkārši nevajag likt lielu slodzi, lielus svarus, jo tā slodze nav tik liela iesēžoties. 90 grādu leņķī slodze uz saitēm tieši otrādi samazinās. Manu likto postu informācija bija vairāk zinātniska rakstura. Tas vairāk bija domāts treneriem, kas interesējas par to. Principā es to veidoju kā nelielu arhīvu arī sev, jo citreiz svaru zālē kāds kaut ko paprasa, un tad es varu ieiet savā Instagram profilā un paskatīties, kur man ir video, piemēram, par spiešanu guļus.  Kad fitnesa klubā strādāju kā dežūrējošais treneris, cilvēki bieži vien interesējās, kā labāk taisīt kādu vingrinājumu, līdz ar to radās interese par dažādiem jautājumiem, ko man bieži uzdeva un es meklēju informāciju. Tas arī man pašam bija interesanti. Visu jau nevar no galvas atcerēties. Tagad kādu laiku neesmu veidojis postus, bet plānoju, kad būs brīvāks laiks atkal to darīt,” stāsta Ivo.

Viņš neslēpj, ka reizēm ir dzirdējis, ka citi treneri sastāsta galīgas muļķības. “Ir treneri, kuriem nav speciālās izglītības, un viņi lielu daļu informāciju iegūst internetā, skatoties dažādus video. Bet, ja nav izglītības, zināšanu, tad par šo informāciju, ko citi stāsta, nevar zināt, cik tā ir patiesa. Es arī skatos citu treneru video, bet tā kā esmu studējis, lasījis zinātnisko literatūru, varu izfiltrēt, cik informācija ir pareiza,” saka Ivo.

Viņš min vēl kādu kļūdu, ko pieļauj cilvēki. “Ir sportists, kas viņiem ir elks, līdz ar to skatās šī sportista treniņa programmu un mēģina atdarināt, bet bieži vien tas konkrētajam cilvēkam galīgi neder. Katram cilvēkam ir individuāla pieeja,” uzsver Ivo.

Viņa pamatdarbs ir strādāt par treneri. Bet, tā kā sporta zāles aizvēra ciet, viņš vairs nevar strādāt savā profesijā, un šobrīd ir krāvējs noliktavā. “Tas ir ļoti smags fizisks darbs visas dienas garumā. Vakarā, ja braucu uz treniņu, nav sevi viegli motivēt. Būtu vieglāk braukt mājās un doties gulēt. Bet es cenšos nepadoties, lai arī cik grūti būtu, jo zinu, ja šādi sev dos atlaides, tad ātri var ieiet tādā komfortā. Esmu strādājis dažādus darbus, bet man ļoti patīk darbs sporta zālē. Patīk, ka varu palīdzēt trenēties citiem un darīt to pareizi. Bieži vien redzu, ka atnāk jauni cilvēki, un viņi pilda vingrinājumus, un tie ir ļoti labi, bet izpildījums nav tik labs. Līdz ar to mēģinu viņiem ieteikt, kā būtu labāk. Protams, ir bieži vien, ka neieklausās, bet tā ir viņu izvēle, bet es cenšos palīdzēt, cik varu. Tehnika ir ļoti svarīga,” uzsver Ivo.

Ivo aicina izvirzīt sev mērķi un sākt trenēties, bet, kad kļūst grūti, atcerēties, kāpēc bijām sākuši darboties!