Dzīvot un baudīt kustību prieku!

Novembris ir svētku laiks Latvijai. Atzīmējam gan Lāčplēša dienu, gan Latvijas Republikas proklamēšanas dienu. Tādēļ likumsakarīgi, ka šajā Latvijai nozīmīgajā mēnesī Latvijas Pauerlifitnga federācija aicināja uz sarunu profesionālā dienesta karavīru, zemessargu Uldi Veliku. Uldis, neraugoties uz seniora gadiem, ir viens no labākajiem Latvijā spiešanā guļus uz atkārtojumu skaitu, daudzu rekordu un standartu uzstādītājs..

Saistība ar sportu, aktīvu un veselīgu dzīvesveidu Uldim ir gēnos. Ja runā par sportu, tad nozīmīgs viņa dzīvē ir tieši 1985. gads. “Bija jādodas PSRS obligātajā karadienestā, bet armija mani tajā laikā vispār neuzrunāja. Tad arī radās idejas, kā šo laiku varētu lietderīgāk pavadīt. Mans sporta skolotājs ieteica pamēģināt spēkus bobslejā Tas bija sporta veids, kurš PSRS aizsācies tieši Latvijā 1980. gadā Cēsīs. Skolotājs laikam redzēja, ka 100 metrus arī ar kartupeļu maisu varu diezgan ātri noskriet, un 3. jaunatnes sporta klases līmenī esmu gandrīz jebkurā sporta veidā. Nenobijos, aizbraucu uz atlasi. Atlasē bija ap 20 censoņiem un testu rezultātā paliku otrais aiz viena desmitcīņnieka. Mani uzņēma, kaut arī nebiju nopietni sportojis. Jau no bērnības daudz fiziski strādāju, un mana fiziskā sagatavotība bija  laba. Pēc pusgada krievu armijā, kur skaitījos sporta meistara kandidāts bobslejā, lai arī bobu nebiju redzējis,  sākās mana profesionālā sporta dzīve. Tā veiksmīgi sakrita ar Siguldas bobsleja un kamaniņu trases atklāšanu 1986. gadā,” stāsta Uldis, kurš ir trenējies kopā ar Latvijas izcilākajiem bobslejistiem. “Bobslejā ātri tika sasniegta sporta meistara norma, PSRS junioru un lielā izlase. Faktiski līdz 1990. gadam nebiju startējis tikai Olimpiskajās spēlēs. Tajā laikā trenēšanās bija ļoti nopietna – divi, trīs treniņi dienā, un tā piecas reizes nedēļā. Labs fiziskais un garīgais rūdījums. Vieglatlētika mijās ar svaru zāli un ledus treniņiem. 90-to gadu sākumā, pēc neatkarības atgūšanas, startēju arī Latvijas izlasē. Tas visiem bija grūts, bet interesants laiks. Neatkarība. Barikādes. Ģimene. Starts zem Latvijas karoga, un atkal nedaudz pietrūka līdz Olimpiskajām spēlēm. Tad trauma, kas šim dzīves posmam pielika punktu, bet palika sportošanas, sacensību prieks, un sākās jauns posms Zemessardzē, profesionālajā dienestā un mācības Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā,” saka Uldis.

Zemessardzē Uldis iestājās 1993. gadā. Viņu ļoti uzrunāja tie, kas bija lolojuši un sasnieguši šo nācijas līmeņa lielāko uzvaru – Latvijas neatkarības atgūšanu. Tā bija otrā Latvijas valsts uzvara pēc 1918. gada un Neatkarības kara,  un tas bija labs pamats nākamajam dzīves posmam. “Nu jau 27 gadus esmu profesionālajā dienestā. To nevar salīdzināt ar padomju armiju, te ir cita motivācija, cita vērtība cilvēkam. Visu šo laiku esmu gatavojies pats un gatavojis citus, lai sargātu to, ko senči ir izcīnījuši un, kas mums pieder. Novembrī, manuprāt, cilvēki visbiežāk aizdomājas par lielām lietām pagātnē, par savu Esības jēgu,  par pienākumiem nākotnē, ejot katram savu un kopējo ceļu,” uzsver Uldis.

“Uzturēt sevi labā fiziskā formā ir ne tikai karavīra, bet arī jebkura vīrieša pienākums. “Pauerliftinga federācijas rīkotajās sacensībās piedalos kopš 2007. gada Guļus spiešanu ar stieni tolaik (arī tagad) saucu par “sliņķu vingrinājumu”, lai arī šie sportisti man nedaudz asociējas ar Lāčplēšiem, taču tas ir pārāk šauri. Mani vairāk  uzrunā Federācijas organizētās svaru stieņa guļus spiešanas sacensības uz atkārtojumu skaitu – “Latvijas stiprākā pilsēta”, “Svaru stieņa grāvēji” – šādi tautas sporta projekti ,” saka Uldis. Tad ir azarts, emocijas tāds kārtīgs kaujas, kopības un piederības gars. Spēka izturība ir arī tuvāka manai profesijai. Lai savu svaru paceltu 40 un vairāk reizes vai 50 kg ap 300 reizēm, ko gluži nevar saukt par “sliņķu vingrinājumu”, ir pacietīgi, regulāri, mērķtiecīgi  jātrenē visas organisma sistēmas un tas prasa diezgan daudz enerģijas un laika, faktiski tas ir dzīves veids. Karavīra dzīvesveids!” uzsver Uldis.

Uldis Zemessardzē ir arī sporta spēļu organizators, jo viņam patīk ne tikai pašam sportot, bet arī organizēt sporta spēles citiem. “Piemēram, pagājušajā gadā mūsu bataljons noorganizēja Zemessardzes vasaras sporta spēles. Zemessardzes sporta dzīvē  mēģinām ieviest vingrinājumus ar svara stieni un svarbumbām (ļoti labs un efektīvs treniņlīdzeklis), un ir patīkami, ka karavīriem un zemessargiem tas patīk. Cilvēkiem ir gandarījums sacensties. Labas emocijas. Man tas patīk! ” uzsver Uldis.

Ja runājam par veselīgu dzīvesveidu, tad Uldi satrauc, ka jauni cilvēki reizēm mēdz aizrauties ar lietām, kuras apmierina viņu Ego īstermiņā, bet ilgtermiņā  ir graujošas. “Te runa ir par vērtībām, izglītību un skolotājiem. Ir jāsaprot tas, kas ir veselīgi un kas vairs nav veselīgi, kur ir tā robeža, kuru nevajadzētu pārkāpt, domājot plašāk. Jaunībā līdz 20 un 30 gadiem liekas, ka veselība ir nenokaujama, bet esmu redzējis, kā cilvēki lietojot steroīdus, alkoholu, narkotikas sabojā savu un citu dzīves. VIENĪGĀS. Jā, šobrīd jauniešu fiziskā sagatavotība nav tā labākā. Redzu tos, kas stājas ne tikai Zemessardzē, bet arī profesionālajā dienestā. Un tā jau ir vairākus gadus. Varbūt nav vairs to lauku gēnu, krampja. Digitalizācijas laikmets, kuram ir savi plusi un arī mīnusi,” saka Uldis. Obligātais dienests Zemessardzē nebūtu slikts risinājums.

“Covid” laikā vienās no retajām sacensībām Raunā Uldim izdevās 50 kg stieni uzspiest 282 reizes. “Nav slikti 53 gados. Šobrīd  svarīgi  ir sevi uzturēt tādā mērenā režīmā – padomāt par dziļajiem muskuļiem, funkcionālajām sistēmām, imunitāti. Manuprāt, šobrīd nav vērts tik daudz koncentrēties uz speciālo sagatavotību kā uz vispārējo – regulāri ejot, skrienot, vingrojot dabā, vai, piemēram, cilājot svarbumbu. Lūdzu, tur sporta zāle ir 1 – 2 kvadrātmetros. Tik vienkārši.  Ir daudz vingrinājumu un iespēju, ko darīt arī tagad, netrenējoties sporta zālēs. Vajag tikai gribēt un meklēt veidus, kā uzturēt sevi formā,” aicina Uldis.

Viņa novēlējums visiem. ”Dzīvot un baudīt kustību prieku un tās rezultātu – veselību, kas ir lielākā VĒRTĪBA katram. Mīlēsim un sargāsim šo valsti visi kopā! Par LATVIJU!”