Grūtāka uzvara ir saldāka!

Februāra pirmajā sestdienā ierasti sākās pauerliftinga sacensību sezona ar LK posmu spiešanā guļus Bauskā, savukārt nedēļu pēc tā sekoja pirmais LK posms spēka trīscīņā Madonā. Šoreiz saruna ar ilggadēju daudzu un ļoti kvalitatīvu maču organizatoru, patiesu pauerliftinga Entuziastu madonieti, pēdējos gados gan aizkrauklieti, Mārtiņu Lielupu.

Mārtiņš saka: “Tagad Covid-19 laikā skrējiens ir apstājies, un, no vienas puses, tas ir forši, jo katru dienu slēpoju un dodos Daugavā peldēt. Man patīk ziemas peldēšana, un šogad to daru intensīvāk nekā pagājušajā gadā. Ziemas peldēšana palīdz arī pēc treniņiem atjaunoties, tad, kad, protams, notiek treniņi. Aukstais ūdens noņem stresu. Ziemas pelde – tā tiešām ir tāda laba lieta. Līdz ar to nav tik traki Covid-19 laikā, jo ir atrastas nodarbes, kuras patīk, un var arī tagad kaut ko citu padarīt. Atliek vairāk laika veltīt citām nodarbēm. Tāpat var doties pārgājienos, piemēram, brīvdienās, var doties uz mežu, iekurt ugunskuru un tā ieturēt maltīti!”

Pirms nedzīvojām Covid-19 laikā, parasti februāra sākumā Madonā jau notika mači, bet tagad ar sacensību organizēšanu neko nevar zināt. “Ne sponsorus uzrunāt, ne domāt par vietu, kur sacensībās varētu notikt. Droši vien tad, kad atļaus, viss notiks spontāni. Diezgan sarežģīti,” saka Mārtiņš.

Viņš pats sacensību organizēšanai pievērsās aptuveni pirms 10 gadiem. “Sākumā tās bija tādas nelielas sacensības. Bet tam visam pirmsākums bija laiks, kad sāku pats braukt un piedalīties sacensībās, un pirmās sacensībās, kurās piedalījos, notika 2004. gadā. Tad, kad redzēju, kā sacensības notiek citur, jau tika ievirzītas sarunas ar LPF locekļiem, kuri rosināja varbūt mēs arī varam sarīkot sacensības savā pilsētā, bet nebija jau pat idejas, kā to darīt! Devāmies uz Madonas pašvaldības domi, un stāstījām par ideju rīkot sacensības, un tur mūs sākumā, maigi sakot, atšuva. Bet es turpināju braukt uz sacensībām, kuras tika organizētas citur, un rakstīju rakstus par sasniegto vietējam laikrakstam. Tā pagāja kādi četri, pieci gadi, un mēs kļuvām atpazīstamāki, bija sasniegumi, arī čempiona tituli, un tad mēs atkal devāmies uz domi runāt, un tad jau sāka veidoties dialogs, un tika sarīkotas arī pirmās sacensības Madonā. Un tagad katru gadu jau ir tā, ka ir iestājusies rutīna, un es parasti katru gadu domāju, vai tiešām atkal organizēt, vai tiešām vēl vajag. Bet tagad jau paši zvana no domes un saka: finansējums būs, tātad atkal rīkojam sacensības! Tik ilgi mēs cīnījāmies par finansējumu, lai būtu vismaz kaut kāds un lai varētu noorganizēt sacensības, tad tagad pateikt – nē, es vairs nerīkošu!? Tā nevar. Finansējums ir no pašvaldības, līdz ar to turpinām organizēt. Sacensību organizēšana tā jau nav nekāda naudas pelnīšana, bet gan tas ir gandarījums sev. Tas ir gandarījums, ka sportistiem izdodas uzstādīt labus rezultātus, un tad pašam par to ir prieks. Sacensību organizatoriem ir jārada tāda sacensību vide, lai sportistiem būtu iespēja parādīt labus rezultātus, lai viņš justies īpašs un gaidīts, lai būtu arī balvas, lai ikvienam sportistam ierodoties uz sacensībām Madonā, būtu prieks un motivācija sacensties! Jābūt ļoti labam komandas darbam! Cenšos piesaistīt vietējos uzņēmējus, un tas nav tik vienkārši. Tas ir izdarāms, bet prasa laiku un pacietību. Un, ja pats pa dienu esi savā pamatdarbā, esmu sporta skolotājs, tad ir arī jāatrod laiks sarunai ar uzņēmēju,” stāsta Mārtiņš.

Viņš startē spēka trīscīņā kopš 2004. gada. “Man ir izdevies atrast tādu līdzsvaru, ka es to neuzskatu par smagu darbu, bet gan gūstu no tā labsajūtu. Latvijas mērogā esmu bijis vairākkārtējs Latvijas čempions, arī rekordists un man ir paticis vairāk tas ceļš, kā es nonāku līdz sacensībām, proti, ka ir bijis labs treniņš. Sacensības tā ir viena diena, kad centies parādīt to labāko. Parasti sacensībās pirmie ir pietupieni, un tad ir tāds mazs stresiņš, vai izdosies, vai ieskaitīs pirmo piegājienu, bet vilkme ir noslēdzošā, un tad arī viss izšķiras, līdz ar to tā ir visinteresantākā. Bet kopumā man patīk visas disciplīnas,” saka Mārtiņš.

Viņš atminas, kā iepazinās ar šo sporta veidu. Mācījies mazā lauku skolā, Madonas novada Sarkaņos, un sportisku puišu tur bijis maz, līdz ar to bija jādara viss – sākot ar biatlonu, šahu, beidzot ar futbolu. Visi sporta veidi. “Un sporta skolotājam bija tāds savs būcenītis, kabinets, kur viņam bija svaru stienis, kuru pats cilāja savai fiziskajai formai. Es ar sporta skolotāju biju vairāk satuvinājies nekā citi, un arī tiku tajā būcenītī cilāt stieni. Cilājot stieni, jutu, ka kļūstu spēcīgāks. Tad tie, kuri klasē skaitījās tādi bravurīgāki puiši, arī mēģināja pacilāt šo pašu stieni, bet viņiem nesanāca, līdz ar to pārliecinājos, ka es patiešām kļūstu stiprāks. Un tā 8. klasē man svaru stienis iepatikās. Tad man arī mājās bija nopirkts svaru stienis, un aptuveni četrus gadus to pats savā nodabā cilāju, un tikai pēc četriem gadiem aizgāju uz svaru zāli. Tad arī sākās vairāk sportiskāks virziens,” stāsta Mārtiņš. 

Viņš uzskata, ka jauno sportistu kļūdas ir tās, ka viņi dodas uz svaru zāli, kur nav trenera, un viņiem gribas visu sasniegt ātri, līdz ar to netiek domāts pie tehniskā izpildījuma. “Būtu labi, ja tiem, kuriem interesē šis sporta veids, sākumā tomēr trenētos trenera uzraudzībā. Ja visu dara uz savu galvu, tad ceļš uz panākumiem var izvērsties ne tas labākais. Manu treniņu pirmsākumos nebija tik plašas informācijas internetā, kāda tā ir tagad. Un jaunieši nespēj kritiski izvērtēt patieso informāciju arī attiecībā uz sportu. Sportā visam jābūt līdzsvarā, nevar aizmirst arī par miega, ēšanas un atpūtas režīmu. Citādi var izdegt. Man sports ir mans dzīvesveids. Man vēl joprojām pēc 20 gadiem sporta zālē patīk pacilāt stieni, jo tā ir labsajūta. Starptautiskajās sacensībās esmu bijis gan kā treneris, gan kā sportists. Piemēram, pagājušajā gadā piedalījos Eiropas čempionātā, kurš notika Lietuvā. Rezultāti nav tik augsti, lai cīnītos par medaļām. Sacensību un konkurences līmenis Eiropā ir augsts, bet man svarīga pieredze, ko tur pats varu gūt un arī citiem izstāstīt. Mans izaugsmes ceļš šajā sporta veidā ir bijis lēnāks, jo esmu trenējies bez trenera, ar domubiedriem, interneta resursi nāca vēlāk, savukārt tagad metodika ir ļoti mainījusies, un informācijas ir tik daudz. Man svarīga ir cīņa ir sevi – būt labākam nekā iepriekšējā reizē. Piedzīvot sajūtas, kad tas izdodas, un piedzīvot sajūtas, kad neizdodas. Tā krājas pieredze, un kļūsti labāks gan kā cilvēks, gan kā sportists. Disciplinētāks. Pagājušajā gadā skaitīju savas izcīnītās medaļas, un to man ir sakrājušās vairāk nekā simts. Katrai apakšā savs stāsts – izcīnīta lielā konkurencē vai ne tik lielā. Bija sacensības, kurās manā kategorijā bija 17 sportisti, nevis kā parasti ir 5 vai 6, un tad bija cīņasspars, azarts un īstā sacensība! Grūtāka uzvara ir saldāka!” uzsver Mārtiņš.