Kroņa disciplīna rezultātu ziņā – spiešana guļus

50 Latvijas sacensību kausu un vairāk nekā simts Latvijas rekordu labojumu, 5 Eiropas un pasaules čempionātu godalgas, aptuveni pa 250 kg katrā disciplīnā ekipētajā pauerliftingā 80 kg svarā – par savām sporta gaitām stāsta Jānis Steļmahs.

Jānis Steļmahs ar sportu vienmēr ir bijis uz “tu”. Jānis ir no Rūjienas puses, Jeru pagasta Endzeles, un jau 2. klasē sāka nodarboties ar karatē. Tie ir viņa sporta pirmsākumi.

“Atceros mēs, bērnu karatē grupiņa, braucām uz treniņiem Valmierā. Ar karatē nodarbojos aptuveni līdz 6. klasei. Piedalījos arī sacensībās. Tās gan ļoti spilgti nav palikušas atmiņā, bet viena sudraba medaļa man ir, kaut gan kopumā augstu sasniegumu man nebija. Bet pašam patika darboties,” stāsta Jānis.

Pēc karatē viņš aizrāvās ar futbolu. Dažus gadus spēlēja Rūjienas vietējā komandā. Savukārt spēka sportam pievērsās, kad mācījās 8. klasē, un bija 14 gadus vecs. “Brālēns Rūjienā aizveda mani uz svaru zāli. Svaru zāle atradās slimnīcas pagrabā. Tagad tur, šķiet, ir pansionāts. Vakaros gājām uz treniņiem. Bija arī pirmie panākumi. Startēju no Ziemeļvidzemes Atlētu organizācijas, kura sevī apvienoja vietējos klubus no lauku reģioniem. Sāku trenēties oktobrī, bet jau pirmajās sacensībās decembrī izcīnīju 1. vai 2. vietu. Uzspiedu 47,5 kilogramus smagu svaru stieni. Pats svēru aptuveni 45 kilogramus. Principā uzspiedu savu svaru. Tas likās labs panākums. Sākumā man arī nebija trenera. Ar padomiem treniņu procesā palīdzēja pieredzējušākie svaru zāles apmeklētāji un brālēns. Atceros zālē bija pie sienas bija pieliktas programmiņas, un arī no grāmatām kaut ko varēja iemācīties. Bija tāda grāmata – Frederiks Delavjē “Muskulatūras attīstīšana””. Tā daudziem sportistiem manā laikā bija kā Bībele. Tajā anatomiski bija parādīti visi vingrinājumi, proti, kurā vingrinājumā kādi muskuļi darbojas. Mācoties 9. klasē, pirmo reizi piedalījos Latvijas čempionātā,” atceras Jānis.

10. klasē mācības Jānis uzsāka jau Valmieras Valsts ģimnāzijā, un tad, kā pats atzīst, arī principā sāka trenēties pie Andreja Rožlapas. “Sākumā galvenais bija uzaudzēt muskuļus, un kļūt stiprākam spiešanā. Parasti runas starp savējiem bija – tu trenējies, un cik tu spied? Sākumā es arī startēju tikai svaru stieņa spiešanas sacensībās. Spēka trīscīņai es pievērsos tad, kad trenējos pie Andreja. Tas bija 2003. gads,” stāsta Jānis.

Viņš atzīst, ka spēka trīscīņai pievērsies ļoti nopietni. Treniņi notika četras reizes nedēļā. Toreiz mācījās Valmierā, dzīvoja kopmītnes un regulāri trenējās. “Aizrāva tā lieta, arī patika un padevās. Bija normāli rezultāti. Regulāri sāku piedalīties Latvijas čempionātos. Valmieras jauniešu komanda tajā laikā bija spēcīgākā Latvijā, stipri džeki, un vairākums viena ražojuma – 1988. gadā dzimušie,” atminoties piedzīvoto laiku smejas Jānis.

Viņam kā jau visiem sportistiem svarīga ne tikai gūtā pieredze, bet arī medaļa. “Patīkami, ja uzvari kādu citu. Ja sacensībās bija maz dalībnieku, tad 1. vieta nemaz tā nedeva gandarījumu. Svarīgāka bija pat ne 1. vieta, bet citu pārspēšana un, galvenais, sava rezultāta uzlabošana,” saka Jānis.

Viņa kroņa disciplīna rezultātu ziņā ir svaru spiešana guļus. Šajā disciplīnā viņam rezultāti vienmēr ir bijuši augstvērtīgāki, arī vēlāk jau starptautiskajā līmenī. Lai arī Jānis savas medaļas nav skaitījis, kausi gan ir aptuveni 50, līdz ar to medaļas – attiecīgi vairāk. “Sacensības notika diezgan bieži. Sākotnēji uz sacensībām braucu biežāk, pēc tam, augot meistarībai, gan startēju vairāk tieši Latvijas čempionātos un braucu uz starptautiskajām sacensībām,” stāsta Jānis.

Spilgti Jānim atmiņā palikušas starptautiskās sacensības, kuras notika Francijā. “Tas bija 2007. gads. Braucām uz Franciju 3000 km ar mašīnu. Bijām Latvijas izlase, kas gan pamatā sastāvēja no Valmieras puišiem. Tas bija Pasaules junioru čempionāts spēka trīscīņā. Es braucu, jo man bija ļoti labs rezultāts spiešanā, pārējās disciplīnas bija viduvējas, un par sešinieku summā es varēju cīnīties. Bet es izcīnīju mazo zelta medaļu individuālajā disciplīnā – tieši spiešanā. Toreiz tās bija ekipētās sacensības. Francija palikusi atmiņā ļoti spilgti ne jau uzrādīto rezultātu dēļ, bet gan piedzīvojuma dēļ. Tā arī bija mana pirmā reize, kad es tik tālu aizbraucu. Uz tādu salīdzinoši eksotisku valsti pie Vidusjūras. Dzīvojām kalnu nogāzē, viesnīcā ar baseinu un lielisku skatu uz pilsētu, Vidusjūru un ostu ar kruīza kuģiem. Pirmo reizi dzīvē piedzīvoju, ka pa dienu gandrīz viss ir aizvērts ciet (Siesta, kad karstā laika dēļ neviens nestrādā)) Man kā puisim no laukiem tas bija baigais kultūršoks, bet patīkams. Liels piedzīvojums un pirmie starptautiskie mači. Sacensību līmenis – ļoti augsts, moderns aprīkojums. Tajā laikā mums Latvijas čempionātos tāda aprīkojuma nebija.

Jānis atminas arī sacensības Dānijā. Tas bija Eiropas čempionāts, kurā notika ekipētā spiešana. Tur viņš izcīnīja pirmo augstas raudzes medaļu open grupā – 3. vietu spiešanā guļus. “Startēju vieglajā svarā – svara kategorijā līdz 67,5 kilogrami. Atceros, ka uz šīm sacensībām ļoti metu nost svaru. Nedēļu dzīvoju ļoti stingrā ēšanas režīmā. Bija ļoti smagi, bet beigās tas attaisnojās,” stāsta Jānis.

Starptautiskā pieredze Jānim ir bagāta. Ir būts Čehijā, Slovākijā, Austrijā, Igaunijā, Ukrainā un citviet. “Brīdī, kad izej uz platformas starptautiskajās sacensībās, uztraukums pazūd. Man bija savs rituāls – pirms starta domās daudzreiz veicu kustību, un tad ar gadiem tas viss tā atstrādāts, kad aizej un izdari tajā brīdī. Protams, arī neveiksmes ir bijušas. 2011. gadā Austrijā, Pasaules junioru čempionātā spiešanā guļus bija arī tā saucamā baranka. Sakrita dažādu apstākļu kopums, kas noveda pie nepatīkama iznākuma. Un tās arī bija manas pēdējās starptautiskās sacensībās. Diemžēl. Nejauks karjeras noslēgums. Cīnījos par trijnieku, pat uzvaru. Bet no cerētā trijnieka nekas nesanāca. Toreiz psiholoģiski bija ļoti smagi. Vēl tagad sanāk atcerēties. Bet dzīve iet uz priekšu, un vienmēr ir zaudējumi un veiksmes,” uzsver Jānis. 

Visaktīvākie viņam bija vidusskolas gadi un augstskolas – RTU – gadi, kad Jānis regulāri startēja starptautiskā līmenī. Kopumā tie bija aptuveni četri gadi.

Pēc tam, kā saka Jānis, sākās lielā dzīve. Viņš izvēlējās studēt ceļu būvi, līdz ar to darbs ir saistīts ar izbraukumiem. “Darbs bija pa visu Latviju un sportam neatlika laika. Protams, pietrūka sporta. Tiklīdz man bija atvaļinājums, uzreiz biju iekšā svaru zālē, bet garie vasaras pārtraukumi sāka atstāt iespaidu. Sāka parādīties mikro traumas, jo augsta līmeņa sportiskā aktivitāte tika strauji nomesta, un tad, ja atkal centies ielēkt tajā vilcienā iekšā, vairs tomēr tik viegli nevar. Pašreiz man ir tāds fizkultūrieša līmenis,” saka Jānis.

Strādājot ceļu būvē, Jānim periodiski sanāca sagatavoties un piedalīties kādos Latvijas čempionātos [gan ekipētajā, gan klasiskajā sportā – LPF], sanāca arī “kaut ko uzcelt un pat uzstādīt Latvijas rekordus”. 

Tagad viņš vairs diemžēl nedomā atgriezties uz starptautiskā skatuves, kaut gan potenciāls vēl ir. Pats saka: “Tas ir noslēgts. Nevar jau vairs pasaules klases rezultātu atgūt.”

Desmit gadus, proti, no 14 līdz 24 gadiem, sports bija viņa dzīvesveids. “Nogurst arī. Mums jau tomēr ir amatieru sports, netiek pietiekami ieguldīts atjaunošanās procesā, fizioterapijā, un tas viss atstāj iespaidu. Protams, emocionāli gribētu labprāt startēt, bet ar prātu saprotu, ka nē. Es ar prieku un aizrautību vienmēr esmu skatījies uz smagāko kategoriju puišiem. Priecājos un brīnos, kā viņi trenējas. Arī pašam man vienmēr patika pats treniņa process,” saka Jānis.

Viņš uzskata, ka tagad jauniešus spēka sportam piesaistīt ir daudz grūtāk, jo sportošanas iespēju ir daudz. Kā piemēru viņš min Valmieru, kur arī pats dzīvo. “Valmierā ir ļoti daudz sporta veidu, kuros var trenēties un arī sporta bāzes visu laiku attīstās. Savākt jauniešu komandu, manuprāt, tagad ir grūtāk nekā bija pirms vairākiem gadiem. Smagatlētika nav tāds Instagram stilīgais sports. Jauniešus aizrauj ekstrēmie sporta veidi, kaut kas stilīgāks. Attīstās skeitlaukumi, ir klasiskie – peldēšana, basketbols, futbols, vieglatlētika. Protams, ir arī smagatlētikā jaunie censoņi sacensībās, un tas ir labi. Grūtākais jau noturēt viņus šajā sporta veidā ilgāk. Šajā sporta veidā pa kilogramam būvē savu rezultātu, un tam nepieciešami mēneši, gadi. Tas iemāca pacietību un mērķtiecību skatīties ilgtermiņā. Man arī tas dzīvē ir palīdzējis. Neatmest ar roku pēc pirmajām grūtībām, bet turpināt darboties uz priekšu. Sports māca pacietību un disciplīnu. Uzskatu, ka katram jaunietim vajag izvēlēties kādu sporta veidu, jo jebkas, ko dara, ir ļoti svarīgi. Spēka trīscīņa ir individuāls sporta veids, bet citiem vajag komandas sporta veidu. Bet galvenais motivētājs tāpat esi pats. Ideālā variantā, ja ir kāds treniņa biedrs daudzmaz līdzīgā līmenī, kad var strādāt ar līdzīgiem svariem, tad ir ideāli, un tad gan jau tas pārtop gandrīz kā komandas sporta veidā. Kopā var uzturēt tempu,” uzsver Jānis.

Arī viņam joprojām, ja ir iespēja, patīk aiziet uz svaru zāli, lai tā būtu stunda vai tikai 40 minūtes pēc darba dienas. “Ir patīkami. Smadzenes atpūšas. Tas man tagad ir tādā patīkamā hobija līmenī,” saka Jānis.

Viņš zina, cik lielu lomu spēlē treneris, īpaši, ja grib sasniegt rezultātus. “Jebkurā lietā ir nepieciešama sava struktūra. Kaut ko vienkārši uz dullo krāmēt, tā bieži vien var iedzīvoties pārslodzē, līdz ar to seko traumatisms. Treneris no malas redz, kā labāk, lai rezultāts būtu sasniegts tieši uz sacensību laiku. Skaidrs, ka mēs nevaram visu gadu trenēties uz visiem simts procentiem. Ja nav trenera, tad bieži vien ir tā, ka sportists grib uzlēkt augstāk par savu dibenu. Katrā treniņā liek tik klāt svarus, līdz beigās iedzen sevi bedrē. No saviem sacensību laikiem atceros, ka puiši, kuriem nebija treneru un bija mazāka pieredze, ģērbtuvēs runāja, kā tas var būt, ja pirms divām dienām uzspieda 100 kilogramus, bet sacensībās šos 100 kilogramus nevar uzspiest. Tas parāda, cik svarīgs ir treneris. Un kāds, kurš ir vājāks, bet taktiski pareizāk nostartē sacensībās, beigās uzvar, un šādu gadījumu ir ļoti bieži. Tas ir trenera nopelns. Arī es neliedzu padomus, ja man jautā. Tehniski cenšos palīdzēt, kuriem varu palīdzēt, un tas attiecas uz jaunajiem censoņiem. Es jau arī nezinu piemēram knifus, ko zina Andrejs. Es esmu trenējies pusi savas dzīves, bet nevaru teikt, ka varu sagatavoties sacensībām bez viņa. Andrejs kā treneris ir ļoti gudrs, ar entuziasmu, ļoti ieinteresēts,” stāsta Jānis.

Savukārt par stereotipiem, kas saistās ar spēka sportu, Jānis saka: “Neesmu izjutis tos attiecībā uz sevi, bet protams, ir gadījies cilvēkiem skaidrot, kas ir spēka trīscīņa, un ko mēs darām. Tā lielākā asociācija ar stereotipiem noteikti ir spēka sporta saistība ar aizliegto vielu lietošanu. Un šo ir ļoti svarīgi salauzt, lai jaunatnei spēka sports asociētos ar veselīgu ķermeni un garu. Otrs stereotips ir, (vairāk gan no meitenēm dzirdēts), ja nākšu uz svaru zāli, kļūšu “liela un resna”. Te nu ir jāveic skaidrojošais darbs, proti, ka pastāv būtiskas atšķirības starp sieviešu un vīriešu fizioloģiju, un muskuļu uzaudzēšana ir ellīgi smags darbs, ja vien neesi dabas “brīnumbērns”, savukārt taukaudu līmenis, galvenokārt, ir saistīts ar uzturu. Protams jāņem vērā ķermeņa īpatnības, iedzimtība. Tāds trešais populārākais, ir, kad nākot uz svaru zāli, noteikti vecumdienas ir norakstītas (it kā traumatisma dēļ), un taisīt pietupienus vai vilkmi vispār ir “ātrākais ceļš” uz muguras diska trūcēm un tā tālāk. Protams, tas ir mans personīgais viedoklis, bet, tehniski pareizi izpildot vingrinājumus, ar fiziskai sagatavotībai atbilstošu svaru, veselam cilvēkam risks satraumēties ir tuvu nullei, daudz lielāks risks ir ko sastiept ikdienas sadzīvē, piemēram, mājās pārbīdot dīvānu.

Jāņa starptautiskie panākumi:

2007. gads – Eiropas open čempionāts spiešanā guļus ar ekipējumu (Dānija, Rodbija) – 3v. sv. kat. līdz 67,5 kg ar rezultātu 180 kg.

2007. gads – Pasaules junioru čempionāts spēka trīscīņā (Francija, La Garde) – 6. v. summā un 1. v. spiešana sv. kat. līdz 67,5 kg ar rezultātu 187,5/ 612,5 kg.

2008. gads – Eiropas junioru čempionāts spēka trīscīņā (Ukraina, Mariampole) – 2. v. sv. kat. līdz 75 kg spiešanā, rezultāts 190/ 640 kg.

2008. gads – Eiropas open čempionāts spiešanā guļus ar ekipējumu (Slovākija, Bratislava) – 1v. sv. kat. līdz 75 kg ar rezultātu 202,5 kg.

2009. gads – Pasaules junioru čempionāts spiešanā guļus ar ekipējumu (Čehija, Pilzene) – 2. v. sv. kat. līdz 75 ar rezultātu 207,5 kg.