Pauerliftingā nav iespēju noblefot

Georgijs, Oksana, Aleksejs un Artjoms Agadžanjani Rīgā, Aigars, Larisa un Rolands Cīruļi Gulbenē, Dainis un Gints Reinholdi Aizkrauklē un ne tikai viņi – mūsu sportā zināma ne viena vien ģimene, kur pauerliftings aizrauj ģimeni divās vai pat trijās paaudzēs.

Par savām gaitām pauerliftingā stāsta ģimene no Ķeguma novada – Dzintars, Annija un Agnese Rogas.

Rogu ģimeni vieno sportiskais gars, un viņiem visiem – Dzintaram, Annijai un Agnesei – saistošs ir tieši spēka sports. Visi kopā startēt sacensībās sāka 2014. gadā. Dzintars ir gan kā treneris, gan kā padomdevējs savām meitām. “Ievirzīju pauerliftingā, un palīdzēju treniņu procesā. No sākuma trenējāmies kopā. Meitas guva iemaņas un tālāk turpināja strādāt jau patstāvīgi, arī kļūstot par studentēm Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā” saka Dzintars.

Izrādās, ka Dzintars ar pauerliftingu aizrāvies jau sen, bet oficiāli startēt sācis 2013. gadā Latvijas čempionātā Aizkrauklē. “Izcīnīju godalgotu vietu, un piedalīšanās sacensībās kļuva par jauno aizraušanos,” atzīst Dzintars. 

Viņš uzskata, ka pauerlifitngā nav iespēju noblefot, jo neviens nevar nopirkt savu vietu vai titulu, bet lai to iegūtu, ir smagi jātrenējas. “Tas ir kā dzīvesveids, bez kura vairs nevar iztikt un sava veida azarts. Cīņa pašam ar sevi,” saka Dzintars.

2017. gadā viņš ieguva sporta meistara sertifikātu, izpildot normatīvu. Bet viņaprāt pats lielākais sasniegums ir bijis uzspiestie 230 kg Latvijas čempionātā Gulbenē 2019. gadā.

Uz starptautiskās skatuves līdz šim viņam nav sanācis startēt, bet cerība neesot zudusi. “Cerams situācija pasaulē sakārtosies, un varēšu piepildīt šo ieceri. Šī gada beigās ir cerība piedalīties Eiropas un Pasaules kopčempionātā Jekaterinburgā, ja šīs sacensības netiks atceltas Covid-19 dēļ,” stāsta Dzintars.

Dzintara meita Annija pauerliftingam pievērsās, kad viņai bija 14 gadi,  proti, pirms 6 gadiem. “Tas viss notika ļoti nejauši. Es nekad nevarēju sevi iedomāties cilājam svarus, jo nodarbojos ar dejošanu. Mans tētis – Dzintars un agrāk arī brālis Artūrs – piedalījās spiešanas  sacensībās. Tā kā komandā pietrūka meitenes, mani ar māsu uzaicināja startēt vienās no  sacensībām. Protams, atpakaļ ceļa nebija. Tētis jau bija saplānojis sacensības gandrīz katru nedēļas nogali,” smaidot atminas Annija.

Viņa atzīst, ka sākumā svaru stieni pat īsti nevarējusi noturēt rokās, taču pagājis pusgads, un sāka parādīties pirmie rezultāti un godalgotas vietas. “Mēs arvien biežāk braucām uz sacensībām un tehnika noslīpējās. Zālē, kur visi trenējāmies kopā, gandrīz visi spieda, un tā atmosfēra pietuvināja mūs ar māsu pauerliftinga pasaulei,” stāsta Annija un piebilst, ka tēti var atzīt par vecāko pauerlifteri viņu ģimenē un šī sporta veida atklājēju savām meitām – Agnesei un Annijai. “Protams, tētis ir aktīvākais, un savā mājā pat uztaisījis pats sev spiešanas solu – tik ļoti aizrāvies ar šo sporta veidu. Pirms sacensībām mums ir vesels rituāls – tiek izdomāts, kurā kategorijā startēsim, izvērtēti pretinieki, ir gājis jautri! Droši vien katrs zina, cik grūta ir cīņa, ja jāietiek zemākā svara kategorijā, it īpaši, ja tas notiek pēdējā brīdī. Atceros pirms sacensībām ar māsu vairākas reizes svērāmies. Tētis arī uzraudzīja, lai viss noritētu pēc plāna. Kopā izvēlamies mačos ar kādu svaru sāksim spiest, palīdzam viens otram un uzmundrinam!” stāsta Annija.

Dažas reizes Annija ir piedalījusies arī spēka trīscīņas sacensībās, taču ar “Rembates” komandu biežāk brauc tieši uz spiešanas sacensībām. “Man trīscīņa gāja pie sirds, patika, bet likās diezgan traumatiska un treniņi, lai sagatavotos visām 3 disciplīnām, ir ļoti smagi. Esmu arī ievērojusi, ka mūsu ģimenē visiem labāk tomēr padodas spiešana no krūtīm,” stāsta Annija.

Viņa ir pārliecinājusies, ka pauerliftings – tas ir sava veida azarts un cīņa pašam ar sevi. “Ja piedalies sacensībās spēka disciplīnās, tad tā nav tikai aiziešana un svaru zāli patrenēties. Tas ir mērķis, iepriekšēja plānošana un smags darbs, lai gūtu panākumus. Tas audzina arī raksturu – nevar padoties pie pirmajām grūtībām, un katrs rezultātu kilograms uz stieņa ir nācis sūri un grūti. Sākot trenēties, protams, ir iespaidīgs rezultāts, spiešanas guļus rezultātu var uzlabot pat par 5-10 kg mēnesī. Taču, kad ķermenis adaptējas slodzēm, mēnesi jācīnās, lai uzspiestu kaut par 2,5 kg vairāk,” zina teikt Annija. Annijas labākais sasniegums spiešanā guļus bija vienās no spēka trīscīņas sacensībām, kad pirmo reizi uzspiedusi 60 kg – vairāk par pašas svaru – kategorijā  līdz 57 kg, tad vēlreiz šo rekordu uzstādījusi Aizkraukles čempionātā 2017.gadā

“Pēc gandrīz pusgada pauzes pauerliftingā, es nesen ar māsu un tēti biju Madonas čempionātā svaru stieņa spiešanā uz reižu skaitu. Diemžēl paliku ceturtā, bet tas atgrieza man ilgas pēc sacensībām un konkurences. Vieta sacensībās man nebūt nav galvenais, bet, protams, neslēpšu, ka ir patīkami saņemt medaļu vai diplomu. Vairāk man tomēr patīk emocijas, azarts, sevis izaicināšana un labi pavadīts laiks. Visu ļoti interesantu padara tas, ka sacensības tiek rīkotas dažādās pilsētās, un tā nezūd interese. Pēc spiešanas vienmēr var aiziet ekskursijā! Es arī neesmu fanātiska un sportā neeju tālāk par savām robežām. Man nav svarīgi uzcelt lielāko svaru īsākā laika posmā. Sportu vairāk uzskatu kā palīglīdzekli, lai justos un izskatītos labāk, kā arī sportoju veselības saglabāšanas nolūkos. Tāpēc biju nedaudz piebremzējusi ar smagu svaru celšanu – vairāk koncentrējoties uz izturību un saišu nostiprināšanu. Bieži ir tāda kļūda, ka cilvēki gūst traumas, jo vispirms nav nostiprinājuši tik vienkāršu lietu kā saites un dziļos muskuļus, bet ātrāk gribējuši uzcelt lielus svarus. Tipiskākās traumas ir plecu mežģījumi, problēmas ar meniskiem vai krūšu muskuļu plīsumi spiešanas laikā. Esmu tikai par sportu un spēka disciplīnām – ja cilvēks tam ir fiziski gatavs un iegūst rezultātu dabīgā ceļā. Lēnāk iesi – tālāk tiksi!” uzskata Annija.

Laiks, kad Covid-19 dēļ tika slēgtas sporta zāles, Annijai bija diezgan skaudrs, jo vienīgais veids kā trenēties bija mājās. “Nevarēju tā nopietni nodarboties ar spēka sportu, jo tik smagu hanteļu man diemžēl mājās nav. Taču vairāk šo laiku izmantoju izturības sportam – gāju skriet, un karantīnas beigās es kā kardio treniņu nīdēja varēju noskriet vairāk kā 10 kilometrus! Tētis gan savā mājā, kā jau minēju, ir uztaisījis savu mini zāli un trenējās tur. Laikam juta, ka kovids nāks,” smaidot saka Annija. 

Viņa arī neslēpj, ka šobrīd situācija nav labāka, jo viņu sporta zālei Rembatē, kur gāja trenēties kluba biedri un citi aktīvi cilvēki tagad iekļūšana notiek tikai ar iepriekšējo pieteikumu, kas ļoti apgrūtina trenēšanās procesu. “Bet mēs noteikti nepadosimies un meklēsim veidus kā trenēties, jo uz sacensībām ļoti gribas braukt visiem,” uzsver Annija.