Pirmajam piegājienam vienmēr ir jābūt ļoti pārliecinošam

Gvido Taube. Supersmagsvars. Sportists, kurš pēdējos gados klasiskās spiešanas mačos uzspiedis visvairāk – 240 kilogramus.

Gvido ir dzimis Rīgā, bet tagad dzīvo Daugavpilī. Ar sportu viņš sāka nodarboties pamatskolas laikā. Viņa augums bija 1,94 cm, un pirmie sporta veidi – basketbols un florbols. “Florbolu spēlēju nopietnāk. Piedalījos sacensībās starp skolām un pilsētām. Tā bija aizraušanās ar komandas sportu pamatskolas laikā. Savukārt, kad sāku mācīties vidusskolā, kurai bija sporta novirziens, uzzināju, kas ir svaru zāle. Skolas pagrabstāvā bija svaru zāle. Bija fizkultūras skolotājs, kurš parādīja, kur ir svaru stienis, svaru bumbas, un tas arī viss. Sāku apmeklēt svaru zāli, un man iepatikās, līdz ar to vēlējos trenēties arī ārpus skolas laika. Tas bija 1999. gads, 2000. gads. Toreiz vēl nebija šādu viedtālruņu, interneta, un atrast sporta zāli nemaz tik vienkārši nevarēja. Ilgi meklēju, līdz atradu to kādā bērnudārzā. Un tās bija manās pirmās sporta gaitas tādā nelielā sporta zālītē, kas atradās bērnudārza telpās,” atminas Gvido un piebilst, ka tiklīdz vidusskolas laikā iegājis sporta zālē, tas viņu tik ļoti aizrāva, kaut gan garais augums īpaši neatbilda pauerliftingam. Neraugoties uz to, viņam šis sporta veids ļoti patika, un arī ļoti labi uzreiz aizgāja. “Pat nezinu kāpēc. Fiziski sajutu, ka tas ir mans sporta veids. Jau sākotnēji spiešana aizgāja ļoti raiti, līdz ar to arī ļoti iepatikās. Ja rezultāts aug, ir arī motivācija darboties. Izmēģināt spēkus šajā sporta veida var ikviens, kuram tas interese, un varbūt atklājas talants,” saka Gvido.

Savukārt, kad Gvido sāka trenēties trenažieru zālē, viņam, kā pats atzīst, paveicies, jo saticis, kādu krievu tautības svarcēlāju, kurš ielika pamatus tam, kas ir trīscīņa un svarcelšana. “Tad aizrāvos pamatīgi. Trenējos divus gadus, bet man nebija ne treniņa programmu, nekā. Gāju zālē klāt pie jebkura, kur redzēju, ka normāli ceļ. Gāju un prasīju. Tāds arī bija sākums. Tad devos mācīties uz Valsts policijas skolu. Tur arī bija sports, bet mazāk spēka, vairāk – skriešana, tuvcīņa, tāpēc es katru nedēļu gāju uz svaru zāli uzturēt savus spēka rādītājus. 18 gadu vecumā, cik atceros, es svaru stieņa spiešanā guļus uzspiedu 150 kilogramus smagu svaru stieni. Bet par tādām sacensībām, kā svaru stieņa spiešana guļus, es pat nenojautu. 2008. gadā pirmo reizi uzspiedu 200 kilogramus svaru zālē. Tas man tobrīd bija liels sasniegums,” uzsver Gvido.

2011. gadā kāds Gvido paziņa, kurš startēja sacensībās, redzot, cik viņš daudz spēj uzspiest, teicis Gvido, ka jābrauc uz sacensībām. “Un tikai tad arī pirmo reizi uzzināju, ka notiek šādas sacensības! Atceros, ka 2011. gadā notika spiešanas sacensības Alūksnē, un tās bija manas pirmās sacensības svaru stieņa spiešanā guļus. Es uzspiedu 210 kilogramus. Izcīnīju 1.vietu sava kategorijā, un ar to tad arī viss sākās. Pirmo gadu es braucu uz visām iespējamajām sacensībām. Mēnesī tās bija divas vai trīs reizes. Tā bija kā tāda apmātība. Kā ieraugu kalendārā, kur ir sacensības, tur arī braucu. Esmu startējis arī spēka trīscīņas sacensībās, bet tas bija mazs brīdis. Man no visām disciplīnām vislabāk padodas spiešana. Tā dominē, līdz ar to akcentu lieku uz to,” saka Gvido.

Pēc kāda laika Gvido sāka aizdomāties, ka tik bieži braucot uz sacensībām nevar attīstīt maksimālo spēku, ko parādīt sacensības. “Sāku pats stādīt programmu, kad un kā doties uz sacensībām, lai būtu labākais rezultāts. Sacensību skaitu samazināju, un tā tas ir bijis līdz šim brīdim. Domāju par rezultātu, kā pacelt vairāk,” stāsta Gvido.

Viņš ar sasniegumiem var lepoties. Pēdējo desmit gadu laikā esmu vairākkārtējs Latvijas čempions svaru stieņa spiešanā guļus supersmagajā svara kategorijā – 120 kg plus. Pa šo laiku izcīnīts bagātīgs klāsts ar medaļām un kausiem. Līdz šim Gvido ir spējis sacensībās tikt galā ar 240 kilogramus svaru stieni. Šogad mērķis ir 250 kilogrami. Par tālākiem mērķiem, Gvido pagaidām klusē. “Jūlijā plānots doties uz Lietuvas atklāto čempionātu svaru stieņa spiešanu guļus, un tad ir plānotas sacensības Krievijā, kur notiks Eiropas čempionāts spiešanā guļus. Būtu ideāli, ja uzspiestu 250 kilogramus. Skaists cipars,” saka Gvido.

Līdz šim viņam nav sanācis būt uz starptautiskās skatuves. Pēdējos trīs gads ir plānojis, bet nav sanācis. “Pirms trim gadiem bija minimāla pleca trauma, un es neaizbraucu. Pagājušajā gadā bija Covid-19. Šogad plānos vēl ir. Protams, esmu gribējis piedalīties ar starptautiskajās sacensībās, lai arī neesmu profesionāls sportists, jo man ir ģimene, ir darbs. Sports man vairāk ir kā hobijs. Bet man nav bijušas nevienas sacensības, kad būtu bijusi tā saucamā “baranka”. Manuprāt, pirmajam piegājienam vienmēr ir jābūt ļoti pārliecinošam,” uzskata Gvido.

Visus šos gadus Gvido pats sev ir bijis treneris, bet tagad atklāj, ka jau otro mēnesi viņam ir treneris. “Redzēs, kā būs. Varēšu salīdzināt savu 20 gadu pieredzi, un ko no manis spēs izveidot treneris. Manuprāt, man Latvijas līmenī ir diezgan atzīstams rezultāts, līdz ar to man ir bijis grūti kādam uzticēties, jo savu sasniegto rezultātu esmu panācis pats saviem spēkiem – ar savu izdomu, ar savām sastādītājām programmām, stratēģijām, līdz ar to man vajadzēja atrast tādu treneri, kuram esmu gatavs uzticēt visu. Redzēsim, kā aizritēs pirmās sacensības mana pirmā trenera vadībā,” stāsta Gvido.

Viņu motivē sportot paša ego. Vēlme pierādīt sev. Tas ir īstais dzinulis. “Ne jau medaļas svarīgas, bet tiekšanās ar katru gadu pēc augstāka rezultāta. Dzīve ir pakārtota sportam – treniņi, ēšanas režīms. Nevar uzspiest atzīstamus rezultātus, ja nav normāla režīma – miegs, ēšana un atjaunošanās procedūras,” uzsver Gvido, kurš startējot vienmēr ir pārliecināts par sevi. Un tādiem, pēc viņa domām, ir jābūt visiem sportistiem – pārliecinātiem par sevi.

Kas attiecas uz komandas garu, Gvido saka: “Protams, ir patīkami pārstāvēt komandas, kuras tevi novērtē, bet ir komandas, kur vienkārši skaities punktu dēļ, bet visu dari pats, un realitātē ir tikai komandas nosaukums. Svarīgs ir komandas vadītājs, cik lielu budžetu spējīgs dabūt komandai. Tāds, kurš visu organizē. Komandu, kas cīnās par komandu kausu, nav nemaz tik daudz. Pats visilgāk esmu bijis Bauskas komandā. Arī vēl joprojām esmu, jo šī  komanda atbalsta sportistus, nodrošinot ar dalības maksām sacensībās, licencēm, kā arī nodrošina transportu, lai sportisti tiktu aizvesti uz sacensībām, savukārt gada beigas par labiem sasniegumiem tiek motivēti ar naudas balvām.” stāsta Gvido.

Sportot Covid-19 laikā ir pavisam citādāk nekā pirms tam. To ļoti izjūt arī Gvido. “Ir grūti arī sportot vienam. Viens esi viens. Pēdējās sacensības, kurās piedalījos, notika pagājušā gada decembrī, un tās bija online sacensības. Ir pagājuši pieci mēneši, un tas vēl nav tik daudz, lai zaudētu sacensību garu. Plānoju startēt sacensībās jūlijā, bet nav jau zināms, kā būs uz priekšu,” saka Gvido.

Savukārt spēka sporta iesācējiem Gvido dod padomu: “Ja grib trenēties, ir jāmeklē treneris, jo pašam sākotnēji individuāli ielikt spēka bāzi būs problemātiski tehnikas un programmas ziņā. Bet atrast spēka trīscīņas treneri ir ļoti grūti. Esmu sportojies daudzās zālēs, bet, lai teiktu, ka, ieejot zālē, atradīsi sev treneri spēka trīscīņai, nevar, ko mūsdienu sports ir vairāk tendēts uz fitnesu. Taču tagad populāri ir arī online treneri. Tā ka jebkurā pasaules malā var atrast sev treneri.”