Aizmirsu paroli

E-pasts

Vienmēr vilinājusi dzelžu pasaule

04.06.2020

Latvijā spēka trīscīņas pirmsākumi meklējami Jelgavā, sporta klubā Apolons, kuru vairākus desmitus gadu vada Edmunds Jansons. Uz sarunu aicinājām spēlējošo treneri – Edmunda meitu Janu Jansoni, kura ir arī viena no spēcīgākajām dāmām Latvijā spiešanā guļus ar ekipējumu.

– Kā klājas šajā sezonā, kad trīs mēneši ir bijuši ārpus ierastā ritma?

– Kad valstī pasludināja ārkārtas stāvokli, un sporta zāles tika aizslēgtas, man bija šoks, jo neko tādu savā dzīvē vēl nebiju piedzīvojusi – slēgtas sporta zāles un liegta darbošanās tajās. Pirmajā nedēļā bija panīkums un nomākts garastāvoklis. Šoks, jo nezināju, ko darīt un ko iesākt. Bija nolaidušās rokas, jo tieši aprīļa beigās bija gaidāms Latvijas čempionāts, maijā vēl viens Latvijas čempionāts, un es pamazām biju sākusi tiem gatavoties jau no janvāra. Pēc tam apdomāju, ka viss taču kārtībā, un rokas nolaist nedrīkst, jo tas var ievilkties uz nezināmu laiku, bet es esmu sportiste un izdomāju, ko man katru dienu darīt. Atcerējos, ka man mašīnā ir skrituļslidas, par kurām sen biju piemirsusi, un, piemēram, skrituļošana ir labs veids kā trenēt kājas. Sāku katru dienu darboties: pirmdienās – skrēju, otrdienās – skrituļoju, trešdienās – vingroju mājās, ceturtdienas bija hanteļu dienas, un sanāca tā, ka citreiz dienā trenējos pat divas reizes. Visu ārkārtas laiku neizlaidu treniņus nevienu dienu. Pa šo laiku nometu svaru. Slodze bija pat lielāka nekā sportojot svaru zālē. Kad uzzināju, ka varēs tikt atvērtas sporta zāles, es pat sapriecājos, jo nodomāju – būs mazāk treniņu.

– Vai šajā laikā nebija grūti rast motivāciju?

– Es cenšos motivāciju meklēt un rast sevī. Neesmu atkarīga no draugiem, paziņām, sabiedrības. Necenšos nevienam līdzināties. Cenšos pati iet uz savu mērķi. Es 15 gadus trenējos “Apolonā” un šo gadu laikā kluba biedri ir tik daudz mainījušies! Nevar teikt, ka esmu vīlusies viņos, bet esmu sapratusi, ka nevar ne uz vienu paļauties. Pašam ir jāiet un jādara! Motivācija jācenšas meklēt dziļi sevī. Piebildīšu to, ka esmu sākusi trenēt sporta klubā “Apolons” jauniešu komandu. Cenšos arī jauniešus motivēt. Ārkārtas situācijas laikā es savas aktivitātes publicēju sociālajos tīklos. Man pat pārmeta: Jana, vai tev neapnīk katru dienu tīklos likt jaunus postus? Vai tu lielies? Bet mans mērķis bija parādīt saviem audzēkņiem, kuri man seko, lai redz, ka trenere ir aktīva – sporto un dara. Rādīt piemēru, lai jaunieši neatslābinās.

– Kāpēc Tava izvēle ir spēka trīscīņa?

– Visa sākums ir mans tēvs. Ģimenē visu laiku ir valdījis sporta gars. Tētis vadīja klubu, brauca uz sacensībām, arī uz Eiropas un pasaules mačiem. Veda mājās lielus kausus. Pie mums uz mājām nāca ciemos sportisti, bijušie čempioni. Es to visu redzēju. Arī uz sacensībām biju aizgājusi, līdz ar to man radās iespaids, ka sports ir kaut kas ļoti svarīgs. Radās priekšstats, ka katram ir obligāti jāsporto, ka tas ir kaut kas svēts. Līdz ar to man pašai sports ir bijis tuvs jau no no bērnības. Es biju aktīvs bērns, un dzelžu pasaule mani vienmēr vilināja. Kad man palika 15 gadi, tēvs aicināja uz sporta zāli, lai atnāku un pamēģinu. Ja nepatiks, tad nepatiks, varēšu iet prom, jo neviens jau mani tur ar varu neturēs. Bet es kā aizgāju uz sporta zāli 2005. gadā, tā joprojām esmu “Apolonā”, nu jau 15 gadus.

– Tētis ir Tavs treneris!

– Jā, man ir bijis tikai viens treneris, un tas ir mans tēvs. Un šādai situācijai, kad tēvs ir treneris ir divas puses. No vienas puses ir ļoti jauki, ja blakus ir cilvēks, kurš tevi pilnībā saprot, var atbalstīt, kurš raksta treniņa programmas, kurš ir lietas kursā par visām sacensībām. Viņš vienmēr ir blakus, un man nav jājūtas neērti, jo jebkurā diennakts laikā varu pajautāt padomu. Patiesībā tētis ir liels atbalsts, un es viņu ļoti cienu. Uzskatu, ka viņš ir treneris no Dieva. Es viņam pilnībā uzticos. No otras puses – tas tomēr ir ļoti smagi. Daudzi saka, ka man ir forši, jo tētis ir mans treneris, bet viņi neredz šīs medaļas otru pusi. Mēs nemākam nošķirt sporta zāli no ģimenes. Pieņemsim, ir ģimenes svētki, sēžam pie galda, bet mēs ar tēti runājam par sportu, treniņa programmām, sacensībām, sporta zāli, un tas savukārt kaitina citus ģimenes locekļus. Viņi pārmet – vai mēs pie svētku galda varam nerunāt par zāli?! Un es tiešām jūtu, ka svētkos mēs nevaram atslābināties, padomāt par kaut ko citu, jo tad, kad tētis ir blakus, mums ir viena tēma – tie ir dzelži, un tas ir sports. Vēl ir arī tāda lieta – viņš mani uzrauga. Piemēram, situācija mūsu mājās – ja bieži eju pie ledusskapja, viņš var dusmīgi noskatīties un pajautāt, ko es tur visu laiku staigāju, un kāpēc tik daudz ēdu, un kāpēc es ēdu, jo svars taču jānotur kategorijas robežās! Un tas reizēm tā kaitina, ka esmu līdz asarām. Esmu raudājusi un teikusi: viss! Priekš kam man tas vajadzīgs! Jā, tētis uzrauga mani arī mājās, un tas patiesībā ir grūti. Ja treneris būtu kāds cits, ne mans tētis, vai būtu sasniegusi tik daudz? Grūti pateikt. Man ir bijuši brīži, kad ar tēti ir bijušas pretrunas un nesaskaņas sporta ziņā. Esam strīdējušies. Tētis man var pateikt to, ko viņš nevar atļauties pateikt svešiem cilvēkiem. Karstajās vasaras dienās atnāk viņa audzēkņi, čempioni, un viņš saka: sveiki, kā jūties, šodien karsts, tāpēc netrenējies tik daudz, uztaisi mazāku slodzīti. Ja es atnāku uz zāli, viņš man tādas atlaides nedod. Bet es viņam iebilstu: tēti, tu tikko viņiem teici, ka ir karsts, un slodzei jābūt mazākai, tad kāpēc man viss jādara uz pilno? Viņš sāk pārmest, ka es slinkoju. Tiek jauktas divas lietas – privātā dzīve un sports. Dažreiz tas pārklājas, un morāli nav viegli.

– Bet tētis ar Tevi noteikti lepojas!

– Domāju, ka jā. Bet saņemu arī ļoti daudz kritikas no viņa. Kā jau teicu, ja cilvēks ir tuvs, viņš runā, ko domā, un pasaka ar ko nav apmierināts.

– Atceries savas pirmās sacensības?

Jā. Tas bija Latvijas čempionāts spiešanā guļus bez ekipējuma 2006. gadā, Jelgavā. Sacensības rīkoja tētis. Es startēju viena no pirmajām meitenēm, jo biju vieglajā svarā. Rezultāts bija smieklīgs, bet tētis teica, ka esmu kādu laiku jau trenējusies, un ir jāpiedalās. Atceros, kā skatījos uz lielajām meitenēm, kurām bija 25 gadi, un domāju, ka viņas gan var pacelt tik daudz, un gan jau pienāks arī laiks, kad es varēšu pacelt tik daudz. Tā nebija skaudība. Biju ļoti pozitīvi noskaņota.

– Kā Tev veicās pirmajos starptautiskajos mačos?

– Startēju 2016. gadā Eiropas čempionātā spiešanā guļus ar ekipējumu Islandē, un man izdevās labot Latvijas rekordu open grupā – 92,5 kg. Pati svēru 55 kilogramus. Šis rekords joprojām nav pārspēts.

– Tavas veiksmīgākās sacensībās, kurās sasniegti augstākie rezultāti?

– Veiksmīgākie mači man ir bijuši spiešanā guļus ar ekipējumu. 2015. gadā pirmo reizi startēju Lietuvas čempionātā un uzspiedu 87,5 kg. Pēc gada bija starts Eiropas čempionātā Islandē, kad, kā jau minēju, uzspiedu 92,5 kg. 2017. gadā Latvijas čempionātā uzvarēju absolūtajā vērtējumā arī spiešanā guļus ar ekipējumu. Toreiz uzspiedu 95 kg. Tie ir trīs ļoti spilgti mači, kuri man palikuši atmiņā. Protams, ir arī trīscīņas mači – 2018. gads, kad Valmierā notika Latvijas studentu čempionāts spēka trīscīņā, un toreiz ar summu 270 kg ieguvu 1. vietu starp visām studentēm. Bet es vairāk orientējos uz spiešanu guļus ar ekipējumu, jo mūsu klubs no 2000. gada orientējas uz spiešanu guļus. Līdz ar to “Apolonam” nav komandas, kas startētu spēka trīscīņā. Mums visi specializējas spiešanā guļus.

– Vai Tev sacensībās ir svarīgi gūt augstu vietu?

– Nav tā, ka man ir svarīgi izcīnīt tikai 1. vietu, un viss. Tā nekad nav bijis. Esmu bijusi 5. vietā, arī 3. un 2. vietā. Tas nav svarīgi. Citreiz es dodos uz mačiem, jo vēlos pierādīt sev, ko spēju panākt ar ilgstošu treniņu, svara mešanu, jo man ir svarīgi iekļauties svara kategorijā un uzspiest kilogramus priekš sevis. Citreiz atkal ir tā, ka braucu komandas dēļ. Saprotu, ka man ir jāstartē, lai komandu cīņā dotu punktus. Pēdējos divus gadus es startēju priekš komandas, jo man pēdējo divu gadu laikā nav bijuši tie augstākie rezultāti.

– Savu dzīvi esi saistījusi ar sportu!

– Man ir divas augstākās izglītības. Pirmā – Latvijas Lauksaimniecības Universitāte. Savukārt šogad janvārī beidzu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, un man ir bakalaura grāds sporta zinātnē. Otro gadu strādāju par sporta skolotāju Jelgavā, un otrs darbs ir sporta klubā “Apolons”, palīdzu trenerim Edmundam Jansonam, un man ir arī savi audzēkņi. Tēvs kā treneris man ir paraugs. Es redzu, kā trenē mans tētis, un man liekas, ka tā arī ir jābūt. Var teikt, ka tā ir vecā padomju laika smagatlētikas skola. Protams, kaut kas jauns nāk klāt. Nevar pilnīgi nokopēt kāda trenera darbu sev kā paraugu. Trenera darbā īsti tāda, kā tētis es neesmu.

– Kāds, tavuprāt, ir labs treneris?

– Manuprāt, labs treneris ir radošs, pacietīgs un godīgs. Mūsdienu problēma ir tā, ka visi dzenas pēc naudas, un tā nedrīkstētu būt motivācija ne skolotājam, ne trenerim. Ja pamatā ir komercija, tad tas vairs nav treneris, bet instruktors, konsultants. Treneris ir tas, kas strādā no sirds, un viņa galvenie nopelni ir audzēkņu rezultāti, kurus ne vienmēr vajag mērīt arī pasaules vai Eiropas mērogā. Audzēknis var nomest svaru vai uzaudzēt muskuļa masu, un tas arī būs labs rezultāts. Var izārstēt slimo muguru, un tas arī būs labs rezultāts.