Rezultāts nāk ar gadiem un smagiem treniņiem

Par savu izaugsmi, kritumiem, kāpumiem un plāniem stāsta Jelgavas sporta kluba Apolons sportists, viens no titulētākajiem spiedējiem ar ekipējumu Latvijas vēsturē Renārs Dronga.

Pirms 19 gadiem sākās Renāra Drongas sportista pirmsākumi, kad 12 gadu vecumā draugs viņu pasauca pamēģināt trenēties džudo. Vienu reizi aizgājis uz treniņu, un viņam iepatikās. Džudo Renārs trenējās 7 gadus (līdz 19 gadiem), līdz pabeidza vidusskolu un aizgāja uz armiju, precīzāk, uz Aizsardzības akadēmiju, lai mācīties par Latvijas Jūras spēku virsnieku. “Trenējoties džudo, braukājām ne tikai uz džudo sacensībām, bet arī uz sambo, kopsummā pa šiem 7 gadiem esmu uzvarējis vairākās sacensības, arī Latvijas čempionātos. Džudo treniņos mēs ne tikai trenējām metienus un cīņas paņēmienus, bet arī izpildījām spēka vingrinājumus, un viens no tiem bija spiešana guļus, bet tas bija vairāk mums, puikām, kad savā starpā pēc treniņa spiedām stieni, kurš varēs vairāk. Man jau tajā laikā iepatikās spiešana guļus, un arī veicās labāk nekā citiem treniņa biedriem. Džudo laikā ļoti nepievērsu uzmanību spiešanai, spiedu tikai divas reizes nedēļā pirms džudo treniņa,” stāsta Renārs.

– Kā sākās sadarbība ar sporta klubu “Apolons” un Edmundu Jansonu?

– Kā jau minēju, kad pabeidzu vidusskolu, pabeidzu arī savu džudista karjeru, jo mācības Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā (NAA) nevarēju apvienot ar džudo treniņiem. Pirmo gadu NAA es vispār nekur netrenējos, jo mums katru dienu bija smaga slodze, un brīvais laiks bija ļoti mazs, līdz ar to nebija spēka vēl trenēties vakaros, jo vajadzēs uzkrāt spēkus nākamajai dienai. Bet tad 2008. gada otrajā pusē mūs, kadetus, sāka dalīt pa sporta sekcijām – kur kurš trenēsies un ko darīs, un mani pamanīja svaru bumbu treneris, kurš vienlaicīgi arī trenēja nedaudz spiešanu guļus. Viņš jau bija sagatavojis vienu junioru spiešanai guļus ar ekipējumu. Līdz šim notikumam man jau bija sanācis pašam patrenēties, un manu rezultātu viņš pamanīja. Treneris teica, ka vajadzēs aizbraukt uz sacensībām un pamēģināt, lai redzētu, kā man sanāk. Sākām braukt uz sacensībām. Tās pārsvarā bija Latvijas Kausa posmu sacensības. Tolaik es varēju uzspiest 135 kg, treneris piedāvāja izmēģināt ekipējumu. Pirmajās sacensībās, kas bija Latvijas čempionātā spiešanā guļus ar ekipējumu, man izdevās uzvarēt. Šīs sacensības notika “Apolons” telpās. Tad nedaudz vēlāk mans treneris devās strādāt citur, un man vairs nebija trenera, bet viens mans labs draugs tajā laikā trenējās klubā “Apolons”, un mēs kaut kā ierunājāmies par to, ka man nav trenera, tad viņš teica, ka parunās ar treneri Edmundu Jansonu, un varbūt viņš mani paņems pie sevis. Tas bija 2010. vai 2011. gads. Tā aizsākās mūsu ilggadējā sadarbība. Tajā laikā “Apolonā” trenējās daudz čempionu un topošie čempioni, kuriem bija ļoti augsta motivācija, un to enerģiju varēja just un uzlādēties no tās. Vārdus un uzvārdus nesaukšu, kuri tolaik trenējās, jo vienkārši lielāko daļu neatceros. Gadiem ejot, diemžēl liela daļa šo cilvēku pārstāja nākt uz treniņiem, un katram bija savs iemesls – darbs, mācības, privātā dzīve un citi. Tagad ļoti maz ir tādu sportistu, kuriem ir augsta motivācija un daudz enerģijas. Tagad cilvēki vairāk nākt izkustēties, nedaudz patrenēties. Ne visi ir ļoti motivēti un gatavi trenēties priekš sacensībām, jo tās ir divas dažādas lietas – trenēties sev un trenēties sacensībām. Mani trenē Edmunds Jansons jeb Senseins Edmundas, kā daži no mums viņu sauc treniņos. Esmu daudz ko apguvis arī pašmācības ceļā – iemācījies, izsecinājis, runājot ar citiem spiedējiem, skatoties video, vērojot sacensībās citus dalībniekus, čempionus.

– Pastāsti par saviem labākajiem startiem!

– Esmu startējis piecos Eiropas čempionātos spiešanā guļus ar ekipējumu un vienā Pasaules čempionātā spiešanā guļus ar ekipējumu. Protams, labākais starts bija 2016. gada augustā Eiropas čempionātā spiešanā guļus ar ekipējumu, kas norisinājās Islandē, kur es izcīnīju 1. vietu. Pēc tam nākamajā gadā Spānijā izcīnīju 3. vietu, bet tad, diemžēl, sākās lejupslīde. Bija grūti veltīt sevi pilnvērtīgi treniņiem. Tam var atrast un izdomāt dažādas atrunas, bet motivācijas kritums un vairāki citi iemesli – tā ir tikai paša vaina. Līdz ar to 2018. un 2019. gads bijuši ļoti slikti un neveiksmīgi. Rezultāti runā paši par sevi.

– Kāpēc saista tieši spiešana guļus?

– Īsti tā nevaru atbildēt. Es vienkārši gāju uz svaru zāli, trenējos un spiešanā veicās ļoti labi. Spiešana guļus ar ekipējumu ir jau kaut kas cits – tur ir azarts, neziņa, kā sanāks nākamais piegājiens, vari vienu un to pašu svaru spiest 100 reizes, un tad vienu dienu uzvilksi nedaudz nepareizi spiešanas kreklu un nekas nesanāks, tad piekārto kreklu, izdari pāris korekcijas, un svars uzlido kā nekas. Lai arī neesmu azartisks cilvēks, bet šis viss mani ļoti pievelk un saista. Meklēt un domāt, kā var labāk uzvilkt kreklu, spiešanas tehnikas pielabošana, slīpēšana, meklēt mazus knifiņus, lai varētu vairāk uzspiest, tas prasa daudz darba un koncentrēšanos.

– Padomi tiem, kuri grib tikai sākt vai nesen sākuši spiest svaru stieni!

– Nepieciešams pieredzējis un kvalificēts treneris, lai mazinātu traumu risku un pielāgotu treniņa metodes, nepieciešamos vingrinājumus, jo ne visus vingrinājumus cilvēks var izpildīt pareizi un bez sāpēm. Es pats vairākus vingrinājumus neizpildu, jo man sāp elkoņi vai pleci. Nav vajadzības sevi mocīt un padarīt visu sliktāk, tāpēc ir nepieciešams treneris, kurš kontrolē treniņa un vingrinājumu izpildes gaidu, pielabo, iesaka kaut ko. Ja nevar izpildīt kādu vingrinājumu, tad piemeklē citu vingrinājumu, lai trenētu attiecīgo muskuļu grupu. Un pats galvenais, nedomāt, ka viss būs uzreiz, tagad, šodien vai rīt. Nē, tā nebūs. Rezultāts nāk ar gadiem, smagiem treniņiem un daudz sviedriem, dažreiz pat nedaudz asinis nopil… Ir nepieciešams nospraust mērķi un iet uz to, būt pacietīgam un klausīt treneri.

– Kāds ir tavs treniņrežīms?

– Ideālā variantā trenējos trīs reizes nedēļā, jo dienests mēdz iespaidot manu režīmu.  Tagad esmu tajā stadijā, kad meklēju kaut ko jaunu, jaunu treniņu metodi, lai attīstītos. Šogad esmu sācis trenēties pavisam savādāk nekā trenējos agrāk, ir vairāki iemesli, bet tos paturēšu pie sevis.  Tagad, Covid-19 laikā, es pusotru mēnesi netrenējos, bet pirms divām nedēļām atsāku savus treniņus, un lēnām, maziem soļiem uzsāku virzību uz saviem mērķiem, rezultātiem. Redzēsim, kā viss sanāks. Šī sezona galīgi neizvērtās tā, kā biju plānojis, bet tā noteikti ir visiem, jo neviens nedomāja, ka kaut kas tāds notiks. Runājot par plāniem, kādi bija, es jau pagājušā gada beigās savam trenerim teicu, ka uz starptautiskajām sacensībām nebraukšu, jo es netieku darba dēļ, proti, man nebija iespējas sacensību datumos atbrīvoties no dienesta. Ņemot vērā to, ka netieku uz starptautiskajām sacensībām, biju nolēmis sagatavoties visiem Latvijas čempionātiem – Latvijas čempionātam spiešanā guļus ar ekipējumu, Latvijas čempionātam spiešanā guļus uz atkārtojumu skaitu un Latvijas čempionātam spiešanā guļus bez ekipējuma. Bet, kā redzams, viss ir pamainījies, bet tas nekas, mēģināsim pielāgoties. Ņemot vērā pēdējos valdības lēmumus, izskatās, ka drīz varēs atsākt treniņus savā iemīļotajā “Apolonā”, un sākt pilnvērtīgi gatavoties sacensībām, kuras ieplānotas 29. augustā – Latvijas čempionāts spiešanā guļus ar ekipējumu. Protams, rezultāts nebūs tāds, kāds bija plānots, bet centīšos spiest, cik varēšu. Vēlos turpināt attīstīties, uzstādīt jaunus rekordus, uzvarēt, bet šobrīd mans mērķis ir nevis uzvarēt kādās konkrētās sacensībās, bet gan uzspiest ar spiešanas kreklu 300 kg. Gribas to robežu uzlauzt, iespējams, izklausās, ka esmu traks, bet ar smagu darbu, pietiekamu motivāciju un vēlmi veltīt sevi tam grūtajam ceļam, to var izdarīt. Laiks ies un redzēsim, kas man sanāks. 

Renāra Drongas foto ar humora devu. “It kā raudu pirms kārtējā piegājiena, jo negribu to darīt, zinu kādas mokas, bet ir jādara,” smaidot atzīst Renārs.   Foto: no personiskā arhīva