Katram atkārtojumam jābūt kā mākslas darbam

Reti kurš sportists spēj sasniegt augstus rezultātus bez zinoša trenera ieguldīta darba un skata no malas. Stāsta treneris, kura audzēkņi regulāri startē aiz Latvijas robežām, rīdzinieks Oļegs Ivaņina.

Oļegs Ivaņina ir dzimis Rīgā. Bērnībā bijis apaļīgs puika, kuram nepatika skolas sports, ikdienā gan vasarās mēdza dzenāt bumbu, bet ziemā mīlēja uzspēlēt hokeju. 14 gadu vecumā, kad viņa ģimene pārcēlās uz Jelgavas rajona Garozu, viņš pievērsās sportam. Sāka ar skriešanu, un katru dienu noskrēja 8 līdz 16 kilometrus, kam sekoja austrumu vingrošana. 17 gadu vecumā viņš pievērsās dzelžiem vietējā pašu izveidotā zālē.

“Tā kā vienmēr ir bijusi interese par to, kā lietas strādā, meklēju visu iespējamo informāciju, un ar to 1997. gadā bija problēmas. Labi, ka mans krusttēvs dzīvoja Rīgā, un palīdzēja man informācijas iegūšanā – ierakstīja pārraides par spēka sportu no kabeļtelevīzijas, veda visus iespējamos žurnālus, pats arī meklēju informāciju pieejamajā literatūrā par cilvēka anatomiju un fizioloģiju. Praktiski no pirmajām dienām visi, kuri trenējās zālē, kuru apmeklēju, pievienojās maniem treniņiem. Tā mēs tur darbojāmies sešas stundas katru dienu. Ar laiku nāca apziņa, ka trenēties vajag mazāk, tāpēc pārgājām uz 6 treniņiem nedēļā. 11. klasē sapratu, ka gribu būt treneris, un pēc vidusskolas iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā sporta skolotāja un pauerliftinga/trenažieru zāles trenera kursā. Pirms akadēmijas vienkārši trenējos tādā smagākā bodybuilding stilā, bet akadēmijā pievērsos pauerliftingam, un kopš tā laika vienmēr esmu bijis saistīts ar pauerliftingu. Jau 1. kursā (1999. gads) Hermaņa Plisko, kurš tajā laikā arī startēja pauerliftingā, mudināts sāku piedalīties sacensībās, un tas mani “paķēra”,” stāsta Oļegs.

Sacensībās viņš iepazinās ar tā laika Pauerliftinga federācijas prezidentu Edmundu Jansonu, kurš ir tāds kā Latvijas pauerliftinga “tēvs”. Tieši E. Jansonu Oļegs uzskata par cilvēku, kurš atstājis vislielāko iespaidu uz viņa uzskatiem par šo sporta veidu. “Sarunājām, ka vismaz reizi nedēļā braukšu pie viņa uz sporta klubu “Apolons” Jelgavā. 2001. gadā sāku strādāt vienā no pirmajiem fitnesa klubiem Rīgā – “Sabina Fitness”. Darbojos kā fitnesa instruktors, un paralēli sāku darboties ar ieinteresētajiem cilvēkiem kā pauerliftinga treneris. Jāsaka, ka kluba īpašnieki mūs ļoti atbalstīja, un maniem audzēkņiem izdevās arī gūt panākumus. 2003. gadā pārgāju uz fitnesa klubu “F1”, kurā šo gadu laikā esmu sagatavojis samērā daudzus sportistus. Daudzi no maniem audzēkņiem jau paši kļuvuši par treneriem un sporta klubu vadītājiem. Bija pat laiks, kad varējām cīnīties ar tīriem pauerliftinga klubiem par absolūtā vērtējuma godalgām Latvijas čempionātos. Šobrīd gan esam pārgājuši uz sporta klubu “Olymps”. Cerams, ka šī gada dīvainā situācija neatstās ilgi paliekošas sekas mūsu sportā. Šobrīd esam atsākuši gatavošanos rudens sezonai, cerībā, ka būs iespēja pārbaudīt savus spēkus,” stāsta Oļegs.

Viņš atzīst, ka katrās sacensībās tiek gūta jauna pieredze gan kā sportistam, gan kā trenerim, tāpēc ir svarīgi startēt, jo katrs starts atsver vismaz pusgada treniņos gūtu pieredzi. Tas ir liels pārdzīvojums gan sportistam, gan trenerim, un svarīgi ir būt uz viena viļņa.

Vaicājot Oļegam, kas, viņaprāt, svarīgāks – talants vai ieguldītais darbs/centība, viņš atbild: “Talantam ir vairākas šķautnes. Gan antropometrija (uzbūve), gan smadzeņu darbības tips un psiholoģiskā stresa noturība, gan centība. Centība arī ir talants, ne katrs var darīt to, kas jādara ilgstoši. Proti, lai sagatavotos līmenim, kas atbilst republikas sacensību rezultātiem ir nopietni jātrenējas 2 līdz 4 gadi, starptautiskajām sacensībām 4 līdz 8 gadi, un tur tiešām ir vajadzīga pacietība. Cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne, kas apzinās, ka viņš iegulda darbu šodien vairāku gadu garumā, lai gūtu kaut ko kādreiz nākotnē. Tāpēc ir svarīgi atrast treneri, kuram vari uzticēties. Parasti jauni sportisti ir tādi kā maksimālisti – trenējas par daudz, ātrāk grib celt lielos svarus, bet svarīgi ir visu darīt pakāpeniski. Jāatceras, ka darbošanās ar lieliem svariem ir nopietna lieta, tāpēc ieteiktu tādos vingrojumos kā piesēdieni, spiešana guļus un vilkme, darboties ar domu, ka katram atkārtojumam būtu jābūt kā mākslas darbam, paturot prātā, ka mēs neceļam vienkārši 3-5-6-8 atkārtojumus piegājienā, bet gan ceļam 3-5-6 vai 8 reizes pa vienam atkārtojumam, katram atkārtojumam pievēršam uzmanību! Lai nebojātu izpildījuma tehniku un negūtu nevajadzīgus savainojumus,” uzsver treneris.

Fotogrāfijā: Oļegs Ivaņina ar talantīgo jaunieti Ņikitu Grigorjevu.